Brīdī, kad visa
Eiropa un pasaule diskutē un ar bažām seko līdzi notikumu
attīstībai eirozonā, Latvijā valda Ziemassvētku miers un klusums.
Mūsu valdošā koalīcija ar premjeru un finanšu ministru vadībā
nemainīgi un ar stingru roku tur…
Kas tad notiek Eiropā? Baidoties no
finanšu krīzes, nauda no tādām valstīm kā Beļģija, Grieķija,
Itālija un Spānija „mūk” uz stabilākām ekonomikām, piemēram,
Lielbritāniju, Šveici un Skandināvijas valstīm. Vairāki simti
miljardu eiro kopš 2010. gada ir aizplūduši, tādejādi vēl vairāk
sašūpojot krīzes nomocīto valstu ekonomikas. Tiek samazināti
reitingi Spānijas un Grieķijas bankām, iedzīvotāji un investori
steidz izņemt savu naudu. Tas novedis pie nepieciešamības Spānijas
valdībai daļēji nacionalizēt valsts ceturto lielāko banku. Kas
tālāk? Vai šāda notikumu gaita mums jau nav pazīstama? Pavisam
svaigā atmiņā gan Parex banka, gan Krājbanka ar visām no tā
izrietošajām sekām.
Un ne jau tikai finansiālās grūtības
šobrīd rada spēcīgus satricinājumus eirozonā. Mazāk kā pēc mēneša
Grieķijā būs ārkārtas vēlēšanas. Kā parādīja pavisam nesen
notikušās, Grieķijas tauta neatbalstīja valdošo koalīciju un
balsoja par populāro galēji radikālo SYRIZA partiju, kuras uzvaras
gadījumā valsts var nonākt politiskā izolācijā un piedzīvot
ekonomisko krahu. Kā būs šoreiz? To prognozēt neņemas neviens. Arī
Vācijas iedzīvotāju noskaņojums nav nekāds optimistiskais. Aptaujas
parāda, ka 60% vāciešu vēlas lai Grieķija no eirozonas aiziet. Un
tas nav vienīgais trauksmes zvans Merkelei un viņas realizētajai
politikai. Pavisam nesen valsts
lielākajā federālajā zemē Ziemeļreinā-Vestfālenē, viņas pārstāvētā
Kristīgo demokrātu savienība cieta sakāvi vēlēšanās, kam var būt
izšķirīga nozīme nākamgad paredzētajās vispārējās vēlēšanās.
Analītiķi uzskata, ka rūpnieciski attīstītā, bet lielu parādu nastu
nesošā reģiona vēlētāji ir pateikuši stingru «nē» Merkeles
atbalstītajai taupības politikai. Taupības politiku noraidījuši arī
vēlētāji Francijā, pirms mēneša ievēlot par prezidentu Fransuā
Olandu, kurš stingri iestājas par valsts attīstību un ievērojamām
sociālajām garantijām.
Bet kāds tad ir Latvijas iedzīvotāju
viedoklis par pievienošanos eirozonai? Pēdējās socioloģiskā
aptaujas liecina, ka tikai 11% atbalsta latu nomaiņu uz eiro, 7% –
drīzāk jā. Kategoriski pret ir 46% iedzīvotāju, bet drīzāk nē un
piesardzīgi šajā brīdī ir 36% iedzīvotāju. Vai tiešām 82% valsts
iedzīvotāju viedoklis nav svarīgs valdošajai koalīcijai? Nav jau
runa par to, ka Latvijai nevajag ievērot taupību, mazināt budžeta
deficītu vai inflācijas rādītājus. Pat ne par to, ka eiro valūta ir
slikta un nevajadzīga. Būtiski ir tikai – vai mums ir jāsteidzas
par katru cenu ielekt šobrīd grimstošajā Titānikā jau 2014. gadā,
ja mēs to, izpildot visus noteiktos kritērijus, teorētiski varēsim
izdarīt. Latvija šobrīd ir kā vientuļa laiviņa bangojošā okeānā,
kura izmisīgi iras uz grimstoša kuģa pusi tai laikā, kad pārējās
valstis jau piepūtušas glābšanas plostus un ir gatavas ārkārtas
evakuācijai. Šobrīd, kad aug Latvijas ekonomika, būtu pienācis
laiks atdot parādu skolotājiem, mediķiem, policistiem, māmiņām un
visiem citiem, kuri uz saviem pleciem iznesa krīzes smagumu, un
beidzot uzlabot viņu dzīvi – palielināt algas, indeksēt pensijas.
Tas ir viņu nopelns, ka valsts sekmīgi ir pārvarējusi krīzi. Tāpēc
mums jo skaidri jāapzinās, ka 31. maijā Saeimā ratificējot
starptautisko līgumu par fiskālo disciplīnu, mēs uz ilgiem laikiem
atliekam iespēju uzlabot dzīvi mūsu Latvijas cilvēkiem. Es tam
piekrist nevaru un uzskatu, ka līgums šobrīd nav atbalstāms.
Saeimai un valdībai vajadzētu trīs reizes dziļi ieelpot, aizskaitīt
līdz desmit, nomierināt satrauktos prātus, uzmanīgi vērot un
analizēt notikumus eirozonā, un tikai tad bez liekas steigas
pieņemt pareizo lēmumu.
