Es šodien braucu no Aizkraukles uz Kurmeni. Brīžiem uzspīdēja pa saules stariņam, gluži kā marta beigās. Taču prieks par jauko braucienu bija pāragrs. Tiklīdz beidzās asfalts, ceļš pārvērtās nebeidzamā dubļu jūrā. Vēl viena, divas siltas dienas un vietām ar vieglo automašīnu izbraukt vairs nevarēs. Baļķvedēju riteņi vietām brauktuvē bija iespiedušās vairāk nekā desmit centimetru dziļi.
Parasti pavasaros visus lauku ceļus smagi piekrautajām automašīnām slēdz. Taču šogad pavasaris atnācis jau janvāra beigās. Sasalusī virskārta atlaidusies un pietiek ar vienu, divām smagāk piekrautām automašīnām, lai ceļu sabojātu.
Ir arī cilvēki, kuru tiešais pienākums ir ceļus uzmanīt un nepieciešamības gadījumā noteikt ierobežojumus. Taču, šķiet, viņi gaida, kad varēs noplēst kalendāra lapiņu ar uzrakstu pavasaris, lai dotos līdz vietai, kur beidzas asfalts un pasargātu tālāko ceļu no smagajiem riteņiem.
Kurš maksās par ceļa remontu vasarā? Tas noteikti maksās daudzus tūkstošus latu. Kurš maksās par sobojātajām vieglajām automašīnām? Kurš atgriezīs pazaudēto laiku, šodien braucot pa ceļu, kura rīt var arī vairs nebūt? Vēl ne reizi par to nav maksājuši tie, kuri šobrīd izliekas nemanām pavasari, kurš atnācis janvāra beigās.
