Vai zināt, kuram no latviešu literatūras klasiķiem 1. janvārī apritēja pusapaļa jubileja? Iespējams, ka mūspusē to visvairāk zinātu Koknesē, jo Rūdolfa Blaumaņa, kuram nule apritēja 155. gadskārta, dzīve un daiļrade pusotra gada garumā saistīta ar Kokneses vārdu. Vai Blaumanis no mums gadu gaitā attālinās? Nē. Viņš par sevi atgādina dažādos veidos.
Mazliet no vēstures
Kokneses muižā Rūdolfs Blaumanis dzīvojis pusotru gadu — no 1885. līdz 1887. gadam. Viņš mācījies par skrīveri, rakstvedi un muižas pārvaldnieku. To viņš darījis pēc mātes gribas, lai varētu saimniekot savā saimniecībā Brakos, taču zemes darbi viņu nav interesējuši, rakstnieks tikai respektējis mātes vēlēšanos. Viņai bija noteicoša loma rakstnieka dzīvē. Neilgais laika sprīdis Koknesē rakstnieka daiļradē bija ļoti vērtīgs un radošs. Redzētais pārtapa novelē “Purva bridējs”, vēlāk arī lugā “Ugunī”. Viņš visu bija norakstījis no dzīves, te dzīvoja Kristīnes, Edgara un citu personāžu prototipi. Nav vairs rakstnieka, nav arī viņa aprakstīto prototipu, taču viņu gars ir nemirstīgs.
Atminas Ērgļos un Rīgā
Blaumaņa dzimšanas dienā, 1. janvārī, Ērgļos, Blaumaņa kapos, tika godināts rakstnieks un aizdegtas svecītes. Šajā dienā “Braku” muzeja darbinieki un domubiedri bija uzaicināti uz Eduarda Smiļģa Teātra muzeju, lai atzīmētu R. Blaumaņa dzimšanas dienu. Kā vēsta ieraksts “Braku” muzeja mājaslapā, pasākumā ar dzeju, dziesmām un teatrāliem priekšnesumiem priecēja aktieri Indra Burkovska, Inga Misāne, Agnese Cīrule, Artūrs Krūzkops, Raimonds Celms un komponists Valdis Zilveris. Par humoru Blaumaņa daiļradē pastāstīja literatūrzinātniece Līvija Volkova. “Braku” sveicienu nodeva Anna Kuzina. Interesanta un mūsdienīga bija jauno audiovizuālās mākslas profesionāļu Tīnas, Mārča un Jurģa animācijas filma “Sānsolis ar R. Blaumani”. Pēc pasākuma visi baudīja “Silmaču” pankūkas, bija arī svētku salūts.
Fotogrāfiju otrā elpa
Kāda koknesiete ar Blaumani nesen sastapusies pavisam neierastā veidā. Viņa Rīgā labdarības tirdziņā “Otra elpa” par 40 centiem iegādājusies trīs atklātnes, kas saistītas ar Rūdolfu Blaumani. Uz vienas Blaumanis šķiet pavisam svešs un nepazīstams — tajā viņš redzams 18 gadu vecumā, uz otras redzami viņa vecāki. Acīmredzot šādas atklātnes savulaik izdotas kolekcionāriem, gadskaitlis gan uz tām nav norādīts. Kā vēsta informācija atklātnes otrajā pusē, tās iespiestas Vērtspapīru spiestuvē (darbojās no 1918. līdz 1940. gadam) Rīgā. Grūti gan atšifrējams saīsinājumu birums: Latv. skol. sav. paid. muz. izd.
Trešā atklātne gan ir no citas sērijas: tā ir fotogrāfija, un tai pievienots ar pildspalvu rakstīts teksts, ka tā ir bijušā muižkunga māja, kurā divus gadus dzīvojis un par rakstvedi strādājis Blaumanis, un divi augšējie logi ir no istabiņas, kurā mitis rakstnieks. Interesanti, ka piezīme rakstīta uz 1957. gada noplēšamā kalendāra lapiņas.
Atdzimst leģendā
Pirms diviem gadiem Kokneses tūrisma centrs aicināja piedalīties leģendu un stāstu konkursā “Koknese, kas esi? Kas būsi?”. Toreiz pirmo vietu ieguva Saldus pilsētas bibliotēkas vadītāja Andra Gaigala. Viņa konkursam bija iesūtījusi trīs darbus. Uzvarēja “Fauns un Koknese”, taču intervijā uzvarētāja atklāja, ka viņai pašai vairāk tīk veltījums Blaumanim “Kokneses vērdiņš”. Šodien ar Kokneses tūrisma centra akceptu piedāvājam šīs leģendas pirmpublicējumu.
Kokneses vērdiņš
Esot Koknesē, Rūdolfs Blaumanis kādu vakaru devies uz senajām pilsdrupām. Laiks bijis rudenīgs, sācis krēslot, bet tas rakstnieku nav atturējis turpināt ceļu. Nonākot pie pils, Blaumani pārņēmusi savāda sajūta, it kā kāds viņu sauc un aicina doties tur, kur reiz atradušies varenās pils staltie torņi. Tad nu viņš gājis uz vietu, kas pievilkusi kā magnēts. Tikmēr, spožiem stariem apspīdēdama senos mūrus, rietējusi saule. Netālu no vietas, kur varēja atrasties pils torņi, viņš sienā pamanīja neierastu spīdumu, kas neizskatījās saules radīts. Tiešām, kad Blaumanis pienācis tuvāk, starp mūra akmeņiem viņš ieraudzījis kādu neierasti spožu priekšmetu. Kad paņēmis rokās, tā izrādījusies nauda — vērdiņš, pie tam tik mirdzošs, it kā nupat būtu kalts! Neierasto atradumu rakstnieks ilgi aplūkojis, līdz ielicis kabatā, lai nestu uz Kokneses muižu, kur tobrīd bija apmeties. Bet tad noticis kas negaidīts, no vērdiņa nācis tāds karstums, ka Blaumanis to vairs nav varējis atstāt kabatā un pat noturēt rokās, vajadzējis ātri vien likt atpakaļ. Tad viņš aizdomājies, ka tā nevar — vērdiņš jānoslēpj, ja reiz pils gars to sargā, neļaudams aiznest, tātad tas nav domāts plašākai apskatei. Tā arī noticis, Blaumanis vērdiņu rūpīgi noslēpis mūra spraugā. Pārnācis muižā, viņš ļaudīm stāstījis par neparasto notikumu. Bet vai kāds rakstniekam ticēs? Nākamajā dienā Blaumanis atkal devies uz Kokneses pilsdrupām, lai vērdiņu vienalga kā, bet aiznestu uz muižu. Tomēr, lai arī vērdiņu noslēpis sev zināmā vietā, tas nav bijis atrodams, gluži kā zemē iekritis. Pēcāk veci ļaudis rakstniekam stāstījuši, ka tāda lieta esot — pilsdrupu vērdiņš parādoties tikai izredzētajiem, un tas nesot laimi. Blaumanis nodomājis, ka šī vieta ir īpaša, un vairs nav devies vērdiņu meklēt. Tikai, esot Koknesē, tieši pēc šī atgadījuma Blaumanim ļoti viegli padevusies rakstīšana.
Atceroties šo notikumu, arī tagad katrs, kurš ierodas Koknesē, var izkalt savu īpašo — laimes vērdiņu. Vien ļaudis melš, ka vakaros, rietot saulei, šad un tad pilsdrupās manāms kāds neierasti spožs spīdums. ◆
