Laikam attiecībā pret lietām ir pretrunīga daba — vienas tas sabojā un nolemj iznīcībai, citas, kas it kā ir bez īpašas vērtības, skaistuma vai nozīmes, pēc pusgadsimta, gadsimta apbrīno daudzi. Vienkārša koka lādīte, nodzeltējusi vēstule un izšūts dvielis — šie priekšmeti, kas ir Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja eksponāti, neredzamiem pavedieniem aizved uz 19. gadsimta beigu Koknesi, laiku, kad tur dzīvoja Rūdolfs Blaumanis.
“Gaišpelēkā mētelī, ar brilli”
Koknesē, bijušās muižas ēkās līdzās parkam, reiz risinājās īstas kaislības, par kurām var lasīt rakstnieka un dramaturga Rūdolfa Blaumaņa, kuram 1. janvārī apritētu 150 gadu, darbos. Tieši Koknesē dzīvojuši noveles “Purvs bridējs” varoņi, kurus rakstnieks vēlāk iedzīvinājis lugā “Ugunī”, bet 1966. gadā uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu kā novele. Koknesē dzīvojis arī noveles “Andriksons” varonis, “Spijēnu” iedomīgā, slimā saimniece bijusi “fotogrāfiska kopija Koknesē dzīvojošai personai”, te mituši arī citu varoņu prototipi.
Rūdolfs Blaumanis Koknesē ieradies 1885. gadā un nodzīvojis tur aptuveni pusotru gadu. “Māte pastāvīgi domāja, kur Rūdolfu ielikt labā vietā. Tad vieta gadījās Koknesē,” savās atmiņās rakstīja Rūdolfa Blaumaņa brālis Arvīds. Izpildot mātes gribu, Blaumanis devās uz Koknesi, kur veica skrīvera palīga pienākumus un mācījās saimniekot.
Muižas klētnieka meita Made Svile — Peņģerote (1864. — 1953., apglabāta Kokneses Ūsiņu kapos) Rūdolfa ierašanos Koknesē atceras šādi: “Noteikti Blaumaņa ierašanos Koknesē nevaru apzīmēt, bet, visus datus un faktus kopā liekot, liekas, ka tas bija ap 1885. gadu, [..] sākām ievērot, ka pa muižu staigā jauns cilvēks gaišpelēkā mētelī, visai nosvērtiem soļiem, ar brilli uz deguna.”
Gribēja adoptēt
draugu dēlu
Blaumanis alcis sabiedrības, bet izglītotu, inteliģentu cilvēku tolaik muižās esot bijis maz. Drīz jaunais skrīvera palīgs sadraudzējās ar muižas vienkāršajiem ļaudīm — staļļu puisi Pēteri Jirgensonu, vešerienes skaisto meitu, muižas istabeni Madi Kapmali un viņas dzīvespriecīgo draudzeni Madi Svili.
“Muižas pārvaldnieka un aušīgā skrīvera sabiedrība viņu nevarēja apmierināt, Blaumanis meklēja satiksmi ar mums, 2 — 3 gadus par viņu jaunākām meitenēm,” atminējās Made Svile. Blaumanis bija biežs viesis klētnieku dzīvoklī, kur abas Mades bieži strādāja rokdarbus. Jaunieši kopā dziedāja, lasīja, pārrunāja izlasīto. Topošais rakstnieks īpaši pieķērās staļļa puisim Pēterim, pēc dabas straujam iedzērājam, reizēm arī klusam, kuru var pazīt kā Edgaru “Purva bridējā”. Istabene Made un Pēteris vēlāk apprecējās, viņiem piedzima dēls, taču dzīve izvērtās traģiska, jo abi drīz nomira. Vairākos literatūras avotos vēstīts, ka Blaumanis vēlējies adoptēt draugu mazo dēlu, bet tas nav noticis.
Vēlējās būt
vienīgā
Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja pirmais krājuma priekšmets ir neliela vienkārša koka lādīte, kas kādreiz piederējusi koknesietei Madei Svilei. “Lādīte ir izgatavota 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā,” stāsta krājuma glabātāja Ilzīte Ozoliņa. “Lādīti muzejam 1968. gada 5. septembrī uzdāvinājusi koknesiete Milda Kaktiņa, kura mūža nogalē bija līdzās Madei Svilei. Pie mums glabājas arī Mades darināts dvielis.”
Madei Svilei Blaumanis ļoti paticis, bet Blaumanim patikusi otra Made — Kapmale. Tomēr Made Svile ļoti vēlējās būt vienīgā Kristīne, viņa vienmēr uzsvēra, ka tieši viņa ir Kristīnes prototips.
“Apmēram ap to pašu laiku (kad Blaumanis dzīvoja Koknesē — aut.) ieradās man precinieks — viens no turīgākajiem Kokneses gruntnieku dēliem, kuru atraidīju, jo solījumu biju devusi savam bērnības draugam.” Pēc šī atraidījuma ar spītīgo klētnieka meitu bagātā precinieka vārdā runājis pats muižas pārvaldnieks, tomēr bez panākumiem. Tas viņu tik ļoti saniknojis, ka Sviļu ģimenei Jurģos nācies pamest muižu, kurā pavadīti daudzi gadi. Sviļi apmetās Stukmaņos. “Bet Blaumanim un viņa nodomātajam “Purva bridējam”, vēlāk lugai “Ugunī” radās Kristīnes tips, kas ies drīzāk bojā nekā precēs nemīlamu bagātnieku. Mūsu Koknesē sāktā draudzība atjaunojās vēstulēs. Diemžēl neviena no šīm vēstulēm nav saglabājusies.”
“Made Svile apprecējās ar muižas dārznieku Jāni Peņģerotu, kurš arī bija literāts un publicēja savus darbus,” stāsta Ilzīte Ozoliņa, “Kalna Ziedu” galvenā krājuma glabātāja. “Arī Jānim Peņģerotam janvāra sākumā apritētu 150 gadu, un Pētera Upīša muzejs Dobelē par godu viņa jubilejai 18. janvārī atklās izstādi.”
Arī naudas dēļ
Koknesē piedzīvoto Blaumanis uzrakstīja tikai 1897. gadā, kad “Mājas Viesa Mēnešraksta” redakcija izsludināja literāro konkursu. Pirmo godalgu ieguva Blaumaņa novele “Purva bridējs”. Pēc astoņiem gadiem tapa noveles dramatizējums “Ugunī”.
“Mana jaunā luga ir “skatu spēle” piecos nepieciešamajos cēlienos ar 13 vajadzīgām un nevajadzīgām personām. Kristīts vārds: Ugunī, t. i., mīlestības ugunī, jo pa visiem pieciem cēlieniem trīs sirdis deg, ka švirkst vien. [..] Es ar šo jauno “ražojumu” nebūt neesmu mierā, bet, ko darīsi, naudas vajaga…” Blaumanis rakstīja Kārlim Štrālam. Ļoti taupīgajam Blaumanim naudas vienmēr trūka — lielu daļu literārā darbībā nopelnītā viņš ieguldīja “Brakos”, daudz izlietoja jauno autoru atbalstam.
Jauno rakstnieku
aizbildnis
“Man nav gadījies sastapt cilvēku ar tik gaišu un labsirdīgu dvēseli, kāda bija Blaumanim. Draudzībā viņš bija dāvinātājs,” šie Kārļa Skalbes vārdi visprecīzāk raksturo Blaumani. Laikabiedri viņu atceras kā ļoti nesavtīgu, izpalīdzīgu cilvēku, kurš devis padomu un palīdzējis literārajā darbībā, atbalstījis arī materiāli.
Blaumanis gan nesaudzīgi kritizēja neizdevušās izrādes, lugas, dzeju, prozu. Taču viņa kritika nebija iznīcinoša — samērīgi bija gan negatīvi, gan pozitīvi izteikumi, kas jaunajiem rakstniekiem ļāva apzināties savu talantu un varēšanu.
Vēl viens no muzeja eksponātiem ir Rūdolfa Blaumaņa vēstule, rakstīta 1905. gada Pūpolsvētdienā, Kārlim Štrālam. Vēstuli 1982. gadā muzejam uzdāvināja rakstnieka dzejnieka dramaturga Kārļa Štrāla mantiniece. “Pļaviņietis Kārlis bija viens no Blaumaņa literārajiem krustdēliem,” stāsta Ilzīte Ozoliņa. “Arī Jaunsudrabiņš savus “Vēja ziedus” lasījis tieši Blaumanim, un rakstnieks deva ļoti labas atsauksmes par šo darbu.”
“Kalna Ziedu” direktore Dzintra Cepure aicina literatūras skolotājus sadarboties ar muzeju. “Ir taču pavisam citādi, ja, mācoties par Blaumani, turi rokā vēstuli, ko viņš pats rakstījis,” saka muzeja direktore. “Priekšmetu, saistītu ar rakstnieku, nav daudz, tomēr par katru ir īss stāstiņš. Mums ir arī muzeja pedagoģe, kura var uzņemt klases tepat muzejā, muzeja darbinieks var arī aizbraukt uz skolu.”
Izmantotā literatūra
“Rūdolfs Blaumanis laikabiedru atmiņās” (Latvijas valsts izdevniecība, 1962. gads). Sakārtojis Kārlis Egle un Antons Birkerts.
“Sijājot, skalojot zeltu” (recenzijas, raksti, vēstules, Rīga, “Liesma”, 1982. gads). Rūdolfs Blaumanis. Sakārtojusi Līvija Volkova.
“Rūdolfa Blaumaņa dzīves un darba vietas” (Latvijas valsts izdevniecība, 1962. gads). Sakārtojusi E. Kazaine.
