Kad pirms trīsdesmit diviem gadiem sāku strādāt toreizējā Stučkā, tā bija vienīgā pilsēta Latvijā, kurā nebija triju lietu: baznīcas, restorāna un Ļeņina pieminekļa.
Kad pirms trīsdesmit diviem gadiem sāku strādāt toreizējā Stučkā, tā bija vienīgā pilsēta Latvijā, kurā nebija triju lietu: baznīcas, restorāna un Ļeņina pieminekļa. Vēlāk uzslēja pieminekli Pēterim Stučkam, atklāja un pēc kāda laika atkal slēdza restorānu, bet baznīcas mums tagad ir divas. Un nu būs trešā.
Kādā no Aizkraukles novada domes sēdēm deputāti izskatīja aizkrauklieša Oļega Ļaha iesniegumu, kurā viņš lūdza atļauju sadalīt vienu no saviem zemes īpašumiem novada teritorijā. Proti, no 25057 kvadrātmetrus lielā zemesgabala Jaunceltnes ielā 30 viņš vēlējās atdalīt 2500 kvadrātmetru ar noteiktu mērķi — reliģiskās kulta celtnes būvei. Šim zemesgabalam noteikta sava adrese — Druvas ielā 4. Pats Ļaha kungs domes sēdē nepiedalījās, taču dome bija informēta, ka atdalītajā zemesgabalā netālu no lielveikala “Beta” taps pareizticīgo baznīca.
Vai tas patiesi tā būs? Šo un citus jautājumus “Staburags” uzdeva pašam zemes īpašniekam Oļegam Ļaham.
Apdalīta ticība
— Ļaha kungs, jūs esat saņēmis domes apstiprinājumu atdalīt daļu sava īpašuma. Ko tālāk ar to darīsiet?
— Uzdāvināšu šo zemi ticīgajiem pareizticīgo dievnama celtniecībai.
— Kāpēc tā izlēmāt?
— Sarunās ar cilvēkiem bieži esmu uzklausījis viņu vēlmi apmeklēt baznīcu, taču pareizticīgajiem Aizkrauklē tādas nav, jābrauc uz Jaunjelgavu vai Jēkabpili. Iznāk, ka šī ticība ir it kā apdalīta — katoļiem un luterāņiem ir savi dievnami, bet pareizticīgajiem nav. Tāpēc arī iedomājos uzdāvināt zemi — lai taču būvē.
Ar metropolīta svētību
— Aizkrauklē pareizticīgo draudzes nav. Kurš tad nodarbosies ar baznīcas celtniecību un par kādiem līdzekļiem?
— Te jau arī sākas visas problēmas. Aizkrauklē draudzes nav, vajag tādu izveidot, bet kā to izdarīt? Aizbraucu uz Rīgu, tikos ar pareizticīgo baznīcas vadītāju Latvijā metropolītu Aleksandru, aprunājāmies. Teicu viņam, ka neesmu nācis kaut ko lūgt, tikai svētību un morālu atbalstu. Viņš posās uz Maskavu, uzaicināja arī mani līdzi. Piekritu šim braucienam, jo gribējās vairāk uzzināt par šo ticību, tās vēsturi, relikvijām, tradīcijām. Metropolīts Aleksandrs aizveda mani uz pareizticīgo baznīcas regāliju izstādi. Tā mani ļoti ietekmēja. Pēc tam uz Rīgu atbrauca Krievijas pareizticīgo baznīcas patriarhs Aleksijs II. Tikos arī ar viņu un stāstīju, ka Latvijā ir tāda jauna pilsēta Aizkraukle, kurā nav pareizticīgo baznīcas. Viņš atbalstīja ieceri to uzcelt un aicināja mani uzņemties kopienas vadītāja pienākumus.
Biznesmenis reliģijā
— Un jūs piekritāt? Jums taču ir savs bizness!
— Es ilgi domāju. Tas bija ļoti grūts lēmums, kas man bija jāpieņem, taču sapratu, ka nav cita cilvēka, kurš uzņemtos visas ar īpašuma noformēšanu, dievnama projektēšanu un celtniecību saistītās rūpes. Tāpēc būs vien tas jādara pašam. Biznesam un psiholoģijas studijām maģistrantūrā tas, cerams, netraucēs. Tā dzīvē sagadījies, ka man vienmēr viss ir bijis jāsāk pirmajam. Gan padomju laikā, gan sākoties “perestroikai”.
— Vai jūs pats arī esat pareizticīgais?
— Nē, neesmu. Esmu katolis, kristīts Kokneses baznīcā. Atceros, kā bērnībā ar vecomāti gājām uz baznīcu. Metropolīts Aleksandrs teica, ka mana ticība netraucēs vadīt citas konfesijas kopienu, jo otrreiz kristīties man nevajadzēs. Metropolīts Aleksandrs mani arī iesvētīja.
Tautībai nav nozīmes
— Ko jau šobrīd esat paveicis?
— Esmu nodibinājis kopienu, kurā pagaidām ir ap 20 cilvēku. Ceru, ka būs vairāk. Tad varēs veidot draudzi. Mācītāju draudzei norīkos metropolīts Aleksandrs. Gribētos, lai viņš uzskatu un rīcības ziņā ir mūsdienīgs cilvēks, kurš patiktu gan jauniem, gan veciem. Dievkalpojumi sāksies, kaut arī baznīcas vēl nebūs. Iespējams, tie notiks novada sociālajā centrā.
Gribu uzsvērt, ka pareizticīgie ir ne tikai krievi, bet arī latvieši un citu tautību cilvēki. Es pats esmu poļu izcelsmes. Tāpēc dievkalpojumi notiks abās valodās. Te nedrīkst būt nekādas dalīšanas. Man eksistē tikai divi cilvēku tipi — cilvēki un necilvēki, tautībai nav nozīmes. Nacionālais jautājums mani nekad nav nodarbinājis.
Grib mūsdienīgu dievnamu
— Baznīcas tapšanai šobrīd ir tikai zeme. Kur ņemsiet naudu celtniecībai?
— Pagaidām sākšu pats uz savas zemes un par savu naudu. Vēlāk, cerams, izdosies piesaistīt ziedojumus naudas, celtniecības materiālu vai konkrētu darbu veidā, taču, ja arī neizdosies, neuztraukšos — būvēšu tik un tā. Plānoju šo objektu uzticēt celtniecības firmai “Vīgante”. Šobrīd nodarbojos ar arhitektūras jautājumiem. Gribētos panākt, lai dievnams ir mūsdienām atbilstošs, jo dzīvojam taču 21. gadsimtā, lai tas veiksmīgi iekļautos apkārtējā vidē un ainavā. Par to jāvienojas gan ar metropolītu, gan arhitektu un projekta autoru.
Uzskatu, ka baznīcas uzcelšana būs viens no ievērojamākajiem darbiem, kuru dzīvē varu paveikt. Vēlos uzcelt baznīcu ne jau metropolītam vai patriarham, bet cilvēkiem. Tiem, kuru vidū darbojos, pilsētai, kurā pats dzīvoju.
