Mežacūku medības ir vienas no interesantākajām, jo pretinieks apveltīts ar lielisku ožu, turklāt ir gana viltīgs, lai nepieredzējušam medniekam “parādītu garu degunu”.
Mežacūku medības ir vienas no interesantākajām, jo pretinieks apveltīts ar lielisku ožu, turklāt ir gana viltīgs, lai nepieredzējušam medniekam “parādītu garu degunu”. Medniekiem azartu pastiprina arī zemnieku lūgumi palīdzēt tikt galā ar šiem dzīvniekiem, kas izrok laukus un izposta ražu.
No 1. maija atļautas mežacūku medības. Protams, pavasarī būtu neētiski medīt mežacūku mātes, kuras pavisam nesen laidušas pasaulē sivēntiņus. Mazie strīpaiņi vēl nespēs izdzīvot vieni paši. Tāpēc medniekus vairāk interesē mežakuiļi un pagājušā gada sivēni, kuri ir jau gana lieli. Arī apetīte šiem rukšiem ir laba, un vienā naktī prāvs bars spēj iznīcināt ievērojamas sējumu platības.
Medību tornīšus šo dzīvnieku medībām parasti ierīko vietās, kur viņi visvairāk apdraud sējumus, kā arī vietās, kur viņi mēdz pavadīt pārējo dienas daļu — pie eglīšu biezokņiem vai dumbrājiem.
Paļaujas uz ožu
Mežacūkas ir ļoti uzmanīgi dzīvnieki. Pirms iznākt no paslēptuves — niedrēm, krūmājiem vai biezas laukmalas zāles, viņas ilgi stāv un osta gaisu, un klausās. Ja viņas gaisā saodīs ko aizdomīgu vai sadzirdēs kādu nepazīstamu, biedējošu skaņu, visticamāk tā arī neiznāks atklātā vietā un meklēs drošāku paslēptuvi, vai arī nogaidīs, līdz mednieku pieveiks miegs.
Gadās arī kuriozas situācijas, kad mežacūka iznāk no biezokņa tieši pie tornīša, kurā sēž mednieks. Ruksis šļakstina grāvja dubļus, šņākuļo un urķē zāli zem paša tornīša, kurā trīs metrus virs dzīvnieka, neuzdrošinoties pakustēties, sēž mednieks un tikai ar acs kaktiņu pār plecu vēro lejā notiekošo. Taču tā gadās ļoti reti.
Pie biedēkļa pierod
Interesanti, ka vietās, kur lauka īpašnieki ierīkojuši dažādus klabekļus, mežacūkas ātri pierod pie netipiskajām skaņām un pat orientējas pēc tām, lai atrastu lauku. Savukārt uz vietām, kur mežacūkas regulāri traucē, viņas nāk pašā nakts melnumā, bet pilnmēness laikā paslēptuvi atstāj vien tad, ja apmācies.
Kad bars jau sācis baroties, tas kļūst mazāk uzmanīgs. Mežacūkas uzvedas visai trokšņaini. Šīs skaņas labi dzirdamas no liela attāluma, un medniekam ir lielākas izredzes, pārvietojoties pret vēju, pietuvoties šāviena attālumā. Tomēr jāņem vērā, ka, lai kāds arī būtu vēja virziens, mežmalā gaisa plūsma maina virzienu, metot loku. Tāpēc jābūt īpaši piesardzīgam, lai cilvēka aromāts rukšus neizbiedētu. Ļoti liela nozīme ir tam, vai mednieks prot pārvietoties klusi, neradot lieku troksni. Ejot pa niedrāju vai sausu zāli, uz stiebriem jākāpj pie pašas pamatnes, tos noguldot, tad troksnis ir mazāks.
Jāšauj precīzi
Mežacūka ir ļoti izturīgs dzīvnieks, tāpēc jānotēmē ļoti rūpīgi un jāšauj precīzi. Vienkāršā patiesība, ka atļauts šaut vienīgi pa labi saskatāmu mērķi un no pietiekami tuva attāluma, kļūst īpaši aktuāla. Vislabāk dzīvniekam tēmēt galvā, kaklā vai krūtīs.
Ja dzīvnieks pēc šāviena nokritis, viņam jātuvojas īpaši uzmanīgi. Iespējams, ka mežcūka vēl ir dzīva un gaida, kad varēs savam pāridarītājam atmaksāt. To, vai dzīvnieks vēl dzīvs, var secināt, pavērojot viņa ausis. Ja tās pieglaustas, dzīvnieks noteikti vēl ir dzīvs un kuru katru mirkli gatavs uzbrukt. Galva šādā gadījumā ir vērsta uz to pusi, no kuras mežacūka atnākusi. Parasti no tās puses tuvojas arī mednieks.
Naktī labāk nemeklēt
Naktī meklēt ievainotu mežacūku ir pārāk bīstami. Labāk nogaidīt līdz rītam. Ja dzīvnieks savainots, viņš pēc kāda laika apstāsies un nogulsies. Meklēšanā nevar iztikt bez labi apmācīta suņa, kurš pa asins pēdām atradīs un ar balsi norādīs vietu, kur ir medījums. Šādi arī varēs izvairīties no nepatīkamiem mirkļiem, kad no biezokņa medniekam virsū metas ievainots un uz visu gatavs mežakuilis.
