Ceturtdien gribēju saukt policiju — Izabella hokeja dēļ tā sajukusi, ka brīžiem jūtos nevarīgs kā bērns.
Ceturtdien gribēju saukt policiju — Izabella hokeja dēļ tā sajukusi, ka brīžiem jūtos nevarīgs kā bērns. Laikā, kad rādīja Latvijas izlases spēli ar kanādiešiem, mūsu mājā bija trakāk nekā karā. Uz televizora pusi lidoja netīras zeķes, čības, pat vecais alumīnija kastrolis. Kad Izabella paņēma āmuru, es nodomāju — nu ir beigas man vai televizoram! Paldies Dievam, spēle beidzās ātrāk, iekams “ierocis” tika likts lietā. “Karacirvis” noslīga bez darba, bet kur ir garantija, ka tas atkal netiks cilāts?
Saistībā ar hokeju man tagad izkristalizējies skaidrs dzīves mērķis — sakrāt naudu vēl vienam televizoram, tad nākamajā gadā pasaules hokeja mačus varēsim skatīties katrs savā istabā. Es saprotu, var just līdzi hokeja spēlei, es pats to daru, bet ne jau nu tādā balsī kā Izabella. Brīnos, ka mūsu kaimiņi vēl nav izsaukuši ātro palīdzību, jo tā cilvēks var bļaut tikai ārprāta lēkmē.
Ja dienā, kad paredzēta Latvijas hokeja izlases spēle, es uzdrošinos atgādināt, ka mājās nav maizes, tieku uztverts gandrīz kā valsts ienaidnieks!
— Kā tu šādā dienā vari domāt par tik prozaiskām lietām! — viņa man pārmet.
Nākamnedēļ Izabella darbā paņēmusi bezalgas atvaļinājumu. Braukšot uz Rīgu. Dabūjusi vienu biļeti uz kaut kādu spēli “Skonto” hallē, kur sacentīsies ārzemnieki. Pagaidām gan viņai vēl nav ne jausmas, par ko fanos. Izabella noteikti to izlems pirms spēles, aplūkojot hokejistus ar jūrnieku binokli (to viņa no medniekiem aizņēmās). Kuri smukāki, par tiem arī bļaus.
Vienu hokeja spēli viņa paredzējusi skatīties fanu teltī pie Kongresu nama. Nemaz nebrīnīšos, ja viņa tur tā aizrausies, ka sagāzīs telti. Varbūt tad ieliks uz diennakti kādā Rīgas policijas kamerā. Kaut kā taču viņa ir jāatvēsina, jo es jau nu hokeja laikā ar Izabellu nevaru tikt galā!
Indriķis
