Viņas vārdam droši var likt vienlīdzības zīmi ar bitēm, medu un Vecbebriem. Dace Baumeistare, vīra uzvārdā Nebēdniece, šonedēļ atskatīsies uz 65 dzīves gadiem — medus saldiem, kuros netrūkst arī rūgtu pilienu. Ne mirkli viņa nekavējas saldsērīgās atmiņās, tā vietā dzīvo ar domām par rītdienu, šodienas darbiem un prieku par vietu un vidi, kurā ir ik dienu.
Basām kājām prom uz purvu
Kā allaž, aizņemta savā saimniecībā, arī šodien, pāris dienu pirms jubilejas, Dace neatsaka sarunu par viņu, pagājušo laiku. Lai kā cenšamies šoreiz nerunāt par medu, katra iesāktā doma pie tā tomēr atgriežas. Laukā nebeidz līt rudens lietus, bet virtuvē brīžiem virs galvām riņķo bite. Kā atgādinot par to, kurš te patiesībā galvenais.
Daces ašais raksturs nāk no Kurzemes, Sabiles apkārtnes, Abavciema “Vēveriem”. “Kā jau Svaru zīmē dzimis cilvēks, esmu svārstīga, tāpēc desmitreiz jāapdomā, lai neaizšautu greizi,” tā viņa stāsta par sevi. Viņa ir arī tas cilvēks, kas savu mūža arodu apguvis agrā bērnībā. “Sēdēju pie tēta stropiņa. Lai gan septiņus gadus vecākā māsa Velta un sešus gadus vecākais brālis Andris Ilgonis pie bišu lietām tika vairāk. Vēl Latvijas laikā tēvam bija jaunsaimniecība, 13 ha zemes. Viņš gan bijis gados un kara laikā spēja izvairīties no mobilizācijas. Tomēr padomju laikā čekisti uz mājām atnāca, ģimene būtu izvesta, ja vien mamma žigli nerīkotos, paķērusi bērnus un plikām kājām aizgājusi purvā.”
Pelēko vilku patriec govis
Kolhoza laiki bija nabadzīgi, bet vecāki mācēja izgrozīties, bērnus izskoloja. Paši strādāja par slaucējiem. Mazā Dace izbaudīja ganu gaitas, un gadījās arī izjust bailes no vilka. “Tajā reizē aitas aizbēga man aiz muguras un mazais suņuks sāka dīvaini trīties gar kājām. Tad arī pamanīju, ka govju bars pašķiras un manā priekšā stāv pelēkais. Govis gan nenobijās, maurojot un ragus vicinot, vilku padzina,” atceras Dace.
Diendienā esot dabā, kopš sevi atceras, tik arī līdzās bijušas bites, tāpēc jau pēc astotās klases gribēja nākt uz Vecbebriem, biškopības galvaspilsētu, vienīgo vietu Latvijā, kur mācīja šo arodu. Pirms svarīgās izvēles gan runājusi ar tēvu, lai izšķirtos starp divām pārējām — fizkultūras institūtu un piensaimniecību. “Labi, ka neaizgāju uz kādu no tām. Nebija arī pārāk labas sekmes, un sporta trenere no manis diez vai sanāktu.” Sports gan patika, īpaši daudzcīņa un volejbols.
Pašas šūti spilveni un segas bitēm
Uz Vecbebriem varējusi nākt arī pēc astotās klases, bet tad nebūtu satikusi savu Nebēdnieku — puisi no Neretas puses Zalves pagasta. Tagad gan septiņpadsmitais gads, kā “rullējot” viena. “Pauls bija man labs aizsegs, balsts.” 1973. gada 9. jūlijs — diena, kad Dace sāka strādāt Vecbebros.
Te nevar nepieminēt arī Moniku un Andreju Mižus, kas Vecbebros vadīja biškopības nozari un kurā bija ap 1300 saimēm. Kopā pavadītais laiks bija milzu pieredze, atspēriens turpmākajai dzīvei. Padomju varas gados bišu saimes no Vecbebriem veda līdz pat Karēlijai. Vējkaņepes un virši tajos platuma grādos auga ļoti lielās platībās, izdevās ievākt lielisku medu. Šajā ap tūkstoš kilometru garajā ceļā bebrēnieši devās ap Jāņiem un atgriezās vien agrā rudenī. Dzīvošana bija barakās, līdzi savs pavārs, medu svieda uz vietas. Degviela toreiz maksāja kapeikas, bet medus bija liela vērtība. Līdz ar to viena trīs litru burka atmaksāja mašīnai ceļa izdevumus. Padomju gados Krieviju un tālākas, eksotiskākas zemes — Indiju un Šrilanku — redzējusi arī kā tūriste.
Nav tā, ka Daces dzīvē ir tikai bites. Iemācījusies pīt, šūt, adīt, bet, apgūstot šos arodus arvien pilnīgāk, sapratusi, ka tas nav viņas. Šūšana gan noder arī tagad, šujot spilvenus un sedziņas stropu siltināšanai.
Liek sevi sadzelt
Tā iegriezies, ka Dacei un Paulam nav pēcnācēju, tāpēc nedaudz skumji, ka iesākto — saimniecību, zināšanas — nav, kam nodot. Netaisa lielus remontus, nepērk dārgu inventāru, jo apzinās, ka pienāks laiks, kad saviem spēkiem vairs nespēs visu paveikt. Jau tagad uz pusi samazināts bišu saimju skaits. “Nevajag trakot,” viņa saka. “Esmu priecīga par katru dienu, par to, ko varu izdarīt. Precīzi saplānoju dienas darbus un, lai nekas nepiemirstos, dienas plānu ar krītu rakstu uz kurtuves durvīm. Padaru, garām ejot, nodzēšu. Joprojām varu izdarīt daudz. Medus tomēr neesot panaceja visām kaitēm, nevar cerēt, ka, ēdot to, tās ies secen. Liels palīgs ir jaunības sportiskais rūdījums, kas arī tagad ļauj pacelt ap 30 kilogramu smagos medus toverus. Palīdz arī bišu inde. Kāds gadījums no dzīves — krāsojot un cilājot stropus, Dace pamatīgi samocīja plecu. Tā, ka ne pakustināt. Vietējam dakterim bija brīvdiena, tāpēc palīgā ņēmusi bites. Likusi kādiem pieciem pāriem sevi sadzelt pleca rajonā. Kombinējot ar svaigām kāposta lapām pēc divām šādām procedūrām pampums nozudis un sāpes rimušās.
Karēlijā lāči izlaupa dravu
“Opera, teātris — tas nav man, neesmu pasākusi. Man ir dārzs, siltumnīca, augļi, dārzeņi un rudenī noteikti sēņošana un ogošana,” atklāj jubilāre. Ieminos par sportu, un Dace smaidot saka — protams. “Muti pavērusi, Aļonušku (tenisisti Jeļenu Ostapenko) skatījos. Maira Brieža uzvaras apskatos vēlāk, kad tā procedūra jau notikusi. Nepatīk sišana. Piedomāju pie šīs cīņas, bet vēlāk internetā paskatos rezultātus. Basketbols — nervi čupā.”
Tā kā bišu stropi salikti pa krūmiem jeb dažādās no civilizācijas attālākās vietās, tad atpūta ir arī ceļš līdz dravām. Braucot var nopētīt pļavas, ievākt zālītes. Dažas no vietām ir tik nomaļas, ka tuvumā redzēti arī lāča pēdu nospiedumi. Te Dace atceras braucienus uz Karēliju un 1976. gadu, kad tur lāči iznīcināja bebrēniešu aizvestās 75 saimes. Toreiz pat ierosināta lieta par it kā ļaunprātīgu rīcību, stropu pārdošanu karēļiem, un šī bija vienīgā reize, kad Dacei bijusi darīšana ar likumsargiem — miliciju.
Svinību braucienu patur noslēpumā
Biežāki par atpūtas brīžiem ir praktiskā darba brīži. Te krāsnij skurstenis jātīra, te kāda nagla jāiedzen. Ja brīvāks laiks, tad patīk gatavot — ar šiku. Ja vāra zupu — tad tādu, ka mēli var norīt. Ja top sautējums — tad uz trim pannām un vēl katlu ņem palīgā. Tas viss sev un māsai, kas dzīvo kopā ar Daci, vai māsas meitai, kas pāris reižu gadā kopā ar ģimeni atbrauc no Dānijas.
Vai šodien pie Daces galdi lūzīs un jumtu draudēs nonest apsveicēju pūļi? Jubilārei tādas izdarības nepatīk, tā vietā izvēlas šo dienu veltīt sev. Pirms pieciem gadiem dzimšanas dienā bija Līgatnes Dabas parkā. Šogad arī iecerējusi kādu braucienu. Kur — to viņa neatklāj. ◆
