Ņina Mikalkeviča un Viktors Boldaševičs Neretas pagasta “Upes Svajānos” nodarbojas ar aitu un cūku audzēšanu. Neraugoties uz pašreizējo abu šo biznesu nepopularitāti Latvijā, saimnieki par ienākumiem nesūdzas. Vaicāti, vai krīze nav skārusi, viņi pie sevis nosmīn un atsaka: krīze ir valdībā, ne mums.
Šajā laukā ķīmijas nav
Ņinas vecāki savulaik no Baltkrievijas pārcēlušies uz Latviju. Pēc pusgada viņi pārdomājuši un atgriezušies dzimtenē, bet Ņina ar dvīņubrāli palikuši Neretas pusē. Brālis vēlāk devies pie vecākiem, bet viņa apprecējusies un iedzīvojusies tepat.
Bioloģiskajai saimniekošanai pievērsusies aiz pārliecības par veselīgu dzīvesveidu. Pati savā mazdārziņā ķīmiju nelietoja, jo kā gan bērni un pati ko tādu ēdīs. To, kas ir veikalā pārdotajos dārzeņos, pircējiem neviens nesaka, tāpēc labāk ēst paša izaudzēto. Arī aitām dod pēc iespējas labāku barību. ‘‘Citi smej, ka “bioloģiskie” minerāļus kaisa naktī, pārējie — dienā, bet es ar tīru sirdsapziņu varu teikt: manā laukā un dārzā ķīmiju neatrast,” smejot saka saimniece.
“Upes Svajānos” jūnija otrajā nedēļā jau pilnā sparā rit siena pļauja. Upes tuvums veicinājis zāles augšanu. Vērā ņemta arī iepriekšējā gada rūgtā pieredze, kad vairums siena salija. Vajadzēja daudz darba, lai to saglābtu, bet rezultātā daļa tik un tā derēja tikai pakaišiem. Tādēļ šogad, kamēr vien saulainas dienas, jādara viss iespējamais. Pēkšņi salūzušais zāles pļāvējs gan darbu apturējis, bet ne uz ilgu laiku. Vajadzīgās detaļas atrastas ātri, un dēli Dmitrijs ar Igoru divatā pļāvēju pāris stundās salabojuši.
Vilnu maina pret segu
Karstais laiks kūtī sadzinis ap simts aitu lielo ganāmpulku. Saimniece stāsta, ka pirms aptuveni desmit gadiem iesākusi vien ar trim aitām, bet ātri vien viņu skaits pieaudzis. Aitas baro ar bioloģiski audzētu barību — nemiglojot, nelietojot minerālmēslus. Savukārt graudi cūkām izaug intensīvi apstrādātā laukā citviet. Lai abu veidu graudi nesajuktu un turpmāk saimniekot būtu vieglāk, šogad netālu no mājas sākta lielas graudu novietnes būvniecība.
Lielais karstums aitas ietekmē mazāk, un viņas izstaigājas ap četriem rītā un vēlu vakaros. Pērn, kad gaiss bija sutīgs, visgrūtāk klājies cūkām. Vienu pat nācies nokaut, jo karstuma dēļ kļuva bezspēcīga un nespēja atnesties. Šogad atnešanās paredzēta jūlijā. Lietuvas pusē konstatētais cūku mēris licis jau laikus meklēt zāles. Ievērojot drošības pasākumus, lai neievazātu slimības, šogad pircējiem cūku kūtī neļaus iet.
Citi aitkopji sūdzas par to, ka vilnu nevar pārdot. Ņinas kundze to izmazgā un pārdod vai Jēkabpilī maina pret vilnas izstrādājumiem. Šogad to nolemts iemainīt pret segu.
Sākumā bijis vien pāris cūku — Maša un Daša. Šodien kūtī jau sešpadsmit sivēnmāšu un kuilis. Paturēti arī seši izbrāķētie sivēni, atstājot viņus nobarošanai. Agrāk, kad kuiļa vēl nebijis, sēklošanas materiāls pirkts Dzelmēs, tagad tuvākā vieta ir Pierīgā, tāpēc izdevīgāk turēt savu. Lai arī šogad cūkkopībā ir problēmas, saimnieki nolēmuši palielināt sivēnmāšu skaitu par trim, no kurām vienu rudenī, pārējās gada beigās apsēklos.
Barība no “Daugavas”
Saimniekiem no iepriekšējām attiecībām kopā ir astoņi bērni, palīdzēt vajag visiem, tāpēc dažiem bērniem saimniecībā ir darbs, citiem pārtika un nauda mācībām. Bērni no mazotnes pie lauku darbiem radināti, un arī pati jaunākā Samanta pusotra gada vecumā gājusi līdzi dārzu ravēt. Kredītus neņemot, pat ja parādā paliekot latu, jau sirds sāpot. “Ja naudas nav, jāiztiek, bet visi esam paēduši, un darbi turpinās,” saka saimniece.
Pirms divdesmit gadiem turēts arī vairāk kā divdesmit govju, bet Ņina stāsta, ka sadusmoja zemā piena cena — pieci santīmi par litru. Ganāmpulks likvidēts, atstājot tik vienu govi, bet pēc gada arī tā pārdota. Cūku barošanai piens gan nepieciešams, tāpēc risinājums rasts, noslēdzot līgumu ar DK “Daugava” par piena un citu produktu piegādi. Tā pārsvarā ir nerealizētā produkcija. Sivēniem mikroelementi un vakcīnas jāpērk tik un tā, bet šogad sliktās pērnās ražas dēļ pirmo reizi graudus un kartupeļus papildus nācās gādāt arī lielajām cūkām.
