Ilvu (vārdi mainīti — aut.) satiku nejauši. Pēc Anglijā pavadītiem pāris gadiem viņa ieradās Latvijā, lai nosvinētu savu apaļo dzimšanas dienu, apciemotu tuviniekus un nokārtotu dažas lietas.
Biju pārsteigta, uzzinot, ka Ilva devusies projām, turklāt tikai divatā ar meitu. Sākumā domāju, ka tās ir baumas. Vīram biznesā veicās, viņiem divatā nekā netrūka, Ilva algotu darbu nestrādāja. Taču tā bija bildes viena puse, tā skaistākā, kuru redzēja apkārtējie. Otra puse parasti netiek rādīta.
Trakojošie hormoni
Ilva ģimenē bija vidējais bērns. Kad meitenei apritēja trīspadsmit gadu, viņai ieteica ar tādu ārieni domāt par modeles karjeru. Arī pašai tas šķita pieņemami. Viņa centās dzīvot veselīgi — sekoja līdzi tam, ko ēda, nodarbojās ar sportu, mācījās dejot, pastiprināti apguva angļu valodu. Arī vecāki viņu atbalstīja. “16 gados man sāka trakot hormoni. Iepazinos ar Andri. Viņš bija dažus gadus vecāks. Viņa dēļ biju kā bez prāta,” atceras Ilva. “Andris uzstāja, ka man jādzīvo pie viņa. Toreiz es arī tā domāju, taču vecāki bija iebilda. Mums sākās konflikti, un es aizbēgu no mājām. Tikai vēlāk sapratu, cik ļoti es visus sāpināju. Nevajadzēja mani nekur laist, kaut vai mājas arestu noteikt.”
Kurš auklēs?
Pēc pāris gadiem Ilva un Andris apprecējās, izlīga arī ar vecākiem. Piedzima meitiņa. Ar bērna piedzimšanu sākās pirmās nesaskaņas. Vispirms jau vārda dēļ. Šajā “cīņā” uzvarēja Ilva — meitu viņa nosauca savas vecmāmiņas vārdā. Mazo Martu alka auklēt gan Ilvas vecāki, gan Andra māte. Tad nu sākās gluži vai sacensības. Andrim gribējās, lai bērnu pieskata viņa māte. Tā kā Ilvas vecāki strādāja algotu darbu, ar mazuli viņi varēja pabūt vien brīvdienās. Tad Andra māte zvanīja teju ik pēc stundas, lai uzzinātu, vai vecvecāki tiek galā.
Andris izveidoja savu biznesu, un viņam tiešām veicās. Viņš labi pelnīja. Nebija tādas lietas, ko Ilva sev nevarētu atļauties. Arī mazajai Martai bija gan tradicionālās rotaļlietas, gan arī tādas, kas maksāja simtiem latu un kuras ne visi vecāki saviem bērniem varētu iegādāties.
Var apmaldīties
Kad meitenīte paaugās, Ilva apjauta, ka viņa vēlas kaut ko vairāk. Tieši savas izaugsmes ziņā. Marta sāka apmeklēt bērnudārzu, bet Ilva augu dienu pavadīja mājās. Ar uzkopšanas darbiem tika galā vīramāte, un viņa pat nepieļāva domu, ka vedekla palīdzētu. Bet Ilvai apnika klīst pa veikaliem, sēdēt pie datora un televizora vai klausīties vīramātes spriedelējumos. Viņa izdomāja, ka varētu strādāt, kaut vai Andra uzņēmumā, un ieminējās par to vīram. “Kā tev trūkst?” viņš bija neizpratnē. Protams, netrūka nekā. Mēneša beigās nevajadzēja knapināties, skaitīt santīmus un pirkt nocenoto baltmaizi, nebija komunālo maksājumu parādu, bija labs apģērbs un apavi, “humpalām” varēja iet ar līkumu. To visu Ilva novērtēja.
Andris darba lietās bieži devās uz Vāciju, pāris reižu arī sievu paņēma līdzi. Būtu to darījis vēl, taču Ilva atteicās. “Kad vecāki pajautāja, ko es Berlīnē redzēju, man nebija, ko atbildēt. Neko. Visu laiku pavadīju viesnīcā. Vīrs negribēja, ka es viena pati kaut kur dotos. Es varot apmaldīties, mani var apzagt un tā tālāk. Tāpat bija Minhenē. Es vairs nevēlējos braukt līdzi tikai tāpēc, lai svešā valstī tupētu viesnīcas istabā un neko neredzētu. Taču Andris to nesaprata,” saka Ilva.
Balons plīst
“Labi, es nevaru strādāt, taču mācīties drīkstu,” nodomāja Ilva, iestājās augstskolā un sāka studēt uzņēmējdarbību. Ja Andris bija Latvijā, viņš Ilvu aizveda uz Rīgu un visu dienu gaidīja mašīnā. No malas raugoties, labs vīrs, gādā par sievu, lai viņai nav jābrauc sabiedriskajā transportā, lai ir ērti. Taču Ilva uzskatīja, ka laiku, ko viņš nosēž mašīnā galvaspilsētā, tikpat labi varētu pavadīt kopā ar meitu. Kad Andris bija ārzemēs, nepārtraukti sūtīja īsziņas ar jautājumiem, kur sieva iet, ko dara, viena pati vai ar kādu kopā utt.
Pēc augstskolas beigšanas Ilvai piedāvāja labu darbu, taču viņa bija spiesta atteikties. “Es negribu, lai tevi vērotu citi, es gribu, lai tu esi tikai man,” to viņai nācās dzirdēt arvien biežāk un biežāk, līdz tas vairs nebija izturams. “Tas bija kā balonu pūšot — tas kļūst arvien lielāks un beidzot plīst. Strīdā reiz pateicu: “Liec izgatavot lelli — manu kopiju, ievieto sekcijā un skaties, acis nenolaizdams!” Pieliku mūsu kopdzīvei treknu punktu. Aizejot paņēmu vien savas un bērna drēbes, fēnu un pāris rotaļlietu.”
Jauna dzīve
“Nolēmu no bijušā vīra nepieņemt nekādu palīdzību,” stāsta Ilva. “Uz vecāku “kakla” sēdēt nevēlējos. Bija jādomā, kā nodrošināt sevi un meitu. Sapratu, ka te darbu neatradīšu, un sāku domāt par ārzemēm. Portālā draugiem.lv sarakstījos ar skolas laika draudzeni, kura Anglijā dzīvo un strādā jau daudzus gadus. Joka pēc ieminējos, ka labprāt “sekotu viņas pēdās”. Saņemot pozitīvu atbildi, nopirku sev un meitai lidmašīnas biļeti, un tā sākās jauns posms mūsu dzīvē.
Agrāk daudz biju lasījusi, cik grūti ir svešumā, kad nedzirdi dzimto valodu, kad esi viens kā koks un reizēm ir tik smagi, ka gribas matus plēst no galvas. Taču ar mani nekas tamlīdzīgs nenotika. Varbūt tāpēc, ka sākumā man līdzās bija draudzene, ar mani kopā bija meita, drūmu domu man prātā nebija. Tēvs smagi saslima, māte zaudēja darbu, jaunākā māsa vēl mācījās pamatskolā — tas bija stimuls strādāt un pelnīt, lai palīdzētu viņiem. Sazināmies “skaipā”, vēlāk nopirka vebkameru, tagad arī redzam viens otru.
Kaut visi
būtu kopā!
Pāris nedēļu Ilva pavadīja Latvijā. Martiņa palika ilgāk. Projām devās arī jaunākā māsa — viņa izglītību iegūs Anglijā. “Gribētos, lai mēs visi būtu kopā. Taču vecāki nevar pārcelties, jo vecvecākus vienus te nevar atstāt, viņiem jau tuvojas astotais gadu desmits, bet brālis vēl pacīnīsies tepat.
Vai es negribu atgriezties Latvijā? Nē. Varbūt tas izklausās briesmīgi, nepatriotiski, bet, kamēr biju Latvijā, es ilgojos pēc Anglijas. Vecāku stāstītais un pašas neilgajā laikā redzētais nevieš cerību, ka te varētu kas mainīties un dzīves apstākļi uzlabotos. Vai neilgojos pēc agrākās dzīves? Arī nē. Tagad es varu būt pati. Esmu dzīvs cilvēks, nevis skaists putns būrītī, kuram katru sīkumu pienes klāt un dara visu, lai tikai viņš neiedziedātos, apgriež spārnus, lai nevarētu palidot.”
