Vakar Saeimas Juridiskā komisija atstāja spēkā Saeimas otrajā lasījumā atbalstīto noteikumu — vēl uz desmit gadiem pagarināt aizliegumu bijušajiem Valsts drošības komitejas darbiniekiem kandidēt un tikt ievēlētiem parlamentā un pašvaldībās.
Vakar Saeimas Juridiskā komisija atstāja spēkā Saeimas otrajā lasījumā atbalstīto noteikumu — vēl uz desmit gadiem pagarināt aizliegumu bijušajiem Valsts drošības komitejas (VDK) darbiniekiem kandidēt un tikt ievēlētiem parlamentā un pašvaldībās, kā arī vadīt valstiski svarīgas institūcijas.
Komisija izskatīja arī grozījumus likumā par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu un izmantošanu, ja ir jānoskaidro, kurš cilvēks savlaik bijis čekas darbinieks. Kvoruma trūkuma dēļ deputāti nevarēja nobalsot par šī likumprojekta izskatīšanu galīgajā lasījumā, jo balsojumā atteicās piedalīties Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāti. Viņuprāt, tas būtu demokrātijas ierobežojums.
Viss it kā būtu skaidrs, bet Saeima jau 29. janvārī galīgajā lasījumā pieņēma Eiroparlamenta (EP) vēlēšanu likumu, kurš ļauj EP vēlēšanās kandidēt bijušajiem komunistiem un čekistiem. Tā nu iznāk, ka mūsu parlamentāriešiem dažkārt labā roka nezina, ko dara kreisā.
Jautājums par čekas maisu atvēršanu un sarakstu publicēšanu vai iznīcināšanu mums, pēckara paaudzei, jau šķiet tikpat sens kā pasaule. Ik pa brīdim no tā “izvelk” kādu bijušo čekistu, dažs tur reģistrēts, pats nezinot, bet daļu šo maisu Latvijas instances nemaz nevar “papurināt”, jo tie vēl arvien ir Maskavā.
Cilvēkiem, kuriem bijusi darīšana ar VDK, šie gadi pagājuši, gaidot brīdi, kad un kā tas atklāsies. Iespējama arī šantāža, tāpēc problēma samilzt. Jau gadiem ilgi dzirdam par “raganu medībām”, tomēr neviena “ragana” publiski uz sārta nav sadedzināta. Ja nu vienīgi nedaudz “apsildīts” Alfrēds Rubiks, Juris Bojārs, Jānis Ādamsons un daži citi.
Tomēr dzīvot kā uz nedaudz pierimuša vulkāna arī ilgi nevar, jo agri vai vēlu sākas izvirdums. Sabiedrībā viedokļi joprojām atšķirīgi. Manuprāt, čekas maisu likteni būtu jālemj ne Saeimai, ne kādai citai institūcijai, bet tikai politiski represētajiem. Tiem, kuri no čekistiem cietuši paši vai viņu vecāki un vecvecāki. Daudzi saviem pāridarītājiem jau piedevuši, tomēr nav maz arī to, kuri vēlas lemt taisnīgu tiesu. Kā Vecajā Derībā teikts — zobu pret zobu. Tāpēc jājautā cietušajiem.
