Arnolds un Margarita Barsukovi pavasarī pirms sešiem gadiem Rīgas sabiedrību un troksni samainīja pret lauku mieru un klusumu.
Arnolds un Margarita Barsukovi pavasarī pirms sešiem gadiem Rīgas sabiedrību un troksni samainīja pret lauku mieru un klusumu. Uz ceļa pie “Apsēniem” jaunos iemītniekus sagaidīja stārķis, iezīmējot rīdzinieku ģimenē ne vien dabas tuvuma, bet arī jaunas dzīves sākumu. Laukos pavadītais laiks bijusi pavisam citāda dzīves skola diviem pensijas vecuma cilvēkiem, kad ik diena nesusi jaunu atklāsmi un pat pārsteigumus, kuros nav trūcis brīžu, ko atcerēties ar smaidu.
— Kāpēc tieši Seces “Apsēnus” izvēlējāties par savu jauno mājvietu?
— Braucām uz visām pusēm. Vispirms uz Jelgavu, Vircavas pagastu, kur 11 gadu vecumā kara laikā bēgļu gaitās pirmo reizi nokļuvu laukos. Tad tur šķita tik skaisti, tagad — tādi džungļi! Toreizējā mežsarga māja bija ideāla, skaista. Nu bail, ka virsū neuzgāžas kāpnes. 40 gados māja tik nesakopta, noplukusi, vieni grausti apkārt! Kā ar tādu attieksmi Latviju varēs atjaunot?
Arī šī māja bija ļoti sliktā situācijā, savām rokām savedām kārtībā, lai tajā kaut cik pienācīgi varētu dzīvot. Vēl gribu veikt kapitālo remontu. Ieraudzījām šo vietu Seces nomalē, iepatikās, ka te apkārt cilvēki dzīvo. Sešu māju pudurītis, savs ciematiņš. Interesanti, ka triju māju saimnieki dzimuši 9. janvārī, tikai katrs citā gadā.
Citās vietās viena māja meža vidū, un trīs kilometru apkārt nevienas dzīvas dvēseles. No pilsētas nokļūstot tādā neskartā zemē, dzīve liktos pelēka.
Patvērums laukos
— Sešos laukos pavadītajos gados esat iepazinuši vietējos ļaudis?
— Cilvēki Secē ir ļoti labi. Man dzīvē laimējies — vienmēr apkārt bijuši jauki ļaudis. Ienaidnieku nav. Sece kā vieta sākumā nepatika. Uz šo pusi braucām arī tādēļ, ka blakus Staburags (līdz Vīgantes parkam ir apmēram 4 kilometri — aut.). Nezinu, vai mūsu bērni gribēs šo māju paturēt, bet lauku sēta ir vajadzīga. Arī kara laikā visi bēga uz laukiem.
— Vai arī jūsu dzimtu skāra kara posts?
— Viena vecāmāte palika Kurzemes “katlā”. Pirmā pasaules kara laikā otra vecāmāte un vectēvs ar sešiem bērniem aizbrauca uz Sibīriju. Sākumā uz Volgu, pēc gada — uz Tomsku. Valdības mainījās, vietējā tauta dusmojās, bet dusmas izgāza un bēgļiem. Sākumā sibīrieši iebraucējus savās mājās uzņēma viesmīlīgi, pēc tam izdzina. Dzīvoja zemnīcās. Kurš bija spēcīgāks, uzcēla māju. Nāca pie varas boļševiki — skaitījies bēglis, atkal varai nelabvēlīgs. Tāpēc nekad dzimteni nevajag pamest. Tādi laiki atkal pienāks, mūsu mazbērni ko tamlīdzīgu piedzīvos — kaut vai ekonomisko krīzi, kad patvērumu vajadzēs meklēt laukos.
Gatavo dzintara rotas
— Jums Rīgā palika dzīvoklis?
— Bijām labi iedzīvojušies. Aizgājām no “Daiļrades” pensijā un devāmies uz laukiem, visu atstājot bērniem.
— Ar ko Rīgā nodarbojāties?
— Abiem bija darbs. Es “Daiļradē” gatavoju dzintara un metāla rotas, arī sieva turpat strādāja. Trīs četras normas izpildīju, dienu un nakti strādāju — viens pats pie četrām ierīcēm. Rotas tapa manās rokās. Vēlāk bija divi palīgi. Individuālos pasūtījumus neveicu, jo ar vienu rotu daudz nevar nopelnīt. Mēnesī gatavoju ap 400 auskaru pāru — par to saņēmu daudz. Algas dienā mājās pārnesu pilnu somu ar naudu (Latvijas Republikas rubļi — aut.), bet veikali tukši — nav ne desas, ne gaļas, nav kur naudu tērēt.
— Juveliera darbs bija jūsu aicinājums?
— Pirmkārt, tas bija pienākums pret ģimeni, kuru jāuztur, nevis mantkārība dzina strādāt.
Pēc Rīgas neilgojas
— Kā, pieraduši pie Rīgas sabiedrības, jutāties te?
— Lauki mani jau sen vilināja, un te ir skaisti. Tik daudz jauka apkārt — eži vasarā staigā, no suņa bļodas ēd un nemaz nebaidās. Pagājušajā gadā uzliku 11 strazdubūru. Putnu koncertus var klausīties bez maksas — strazdi beidz dziedāt, lakstīgalas sāk. Kalnā dzīvojošie kaimiņi saka: jums tur lejā tāds koncerts!
Margarita: — Brīnišķīgi! Tāds klusums un miers, bez trokšņa. Pirmos gadus gan nedēļas nogalē teicu: jābrauc mājās. Tagad nevelk atpakaļ.
— Nemaz neilgojaties pēc lielpilsētas sabiedrības?
— Sieva katru mēnesi uz Rīgu brauc, bet es neesmu piecus gadus bijis. Ko gan tur darīšu, bērni brauc pie mums, mazbērni te dzīvo vasarā.
— Vai jaunajiem te patīk?
— Pirmajos gados mazmeitas bija sajūsmā, bet tagad ne pārāk — lielas izaugušas. Varbūt drīz sāks zaļumballes apmeklēt, tad atkal iepatiksies. Mazbērni visu uztvēra pašsaprotami, un viņi te nekādu eksotiku nesaskatīja.
Baidās no govīm
— Laukos sākāt vispusīgi saimniekot?
— Daudz izmēģinājām. Vajadzēja nomaksāt parādu par māju, bet pensija 15 latu. Pirmajā gadā nobaroju 11 cūku. Man bija 40 trušu, vēlāk atdāvināju draugiem.
Bulli 18 mēnešu laikā nobaroju līdz 540 kilogramiem, kaut nezināju, kā viņu jābaro. Kaimiņam prasu: viņam dzert jādod? Jādod! Dodu vienreiz — nedzer, dodu otrreiz — nedzer, visu dienu bullim ar spaini pakaļ staigāju. Izrādās, ka viņam jau pietiek šķidruma no tās putras, ar kuru dzirdu — ūdens kopā ar kartupeļiem, miltiem. Aug acīm redzami, trīs spaiņus putras dienā izstrebj, bet manu piedāvāto ūdeni nevajag!
Govju gan mūsu saimniecībā nav bijis. Kad pirmo reizi biju laukos, saimniece teica, lai ganībās pārsienot govi. Mietiņš tik dziļi zemē iedzīts, atspēries rauju ārā. Pēkšņi jūtu — kaut kas uz muguras uzkrīt… Govs! Pārbijies ļāvu kājām vaļu, bet no tā laika no govīm man bail.
Margarita: — Trušumāte gaida bērnus, bet nezinām, kad atskries. Gaidām — kā nav, tā nav! Ievērojam, kaķis sēž blakus un ar ķepu ķeksē būrī. Trušumāte mazos iekūņojusi midzenī, bet mincis velk ārā, lai apēstu.
— Kāds bija pirmais mājdzīvnieks jūsmājās?
— Suns, jau Rīgā uzdāvināja. Četros no rīta modos un vedu pastaigā pa parku. Viņam bija četri mēneši, kad pārnācām uz laukiem. Suns pirmo reizi ieraudzīja govi un kaukdams metās prom. Govs mauj, bet suns panikā. Arī no tauriņiem un vardēm viņš smilkstēdams laida ļekas vaļā. Vēlāk pierada, sadraudzējās ar kaķi un kopīgi vistas ķēra — suns dod zīmi, ka jādzen pie viņa būdas, un šis ar ķepu piespiež vistu pie zemes.
Sivēniem mazgā pienenes
— Kam prasījāt padomu saimniekošanā?
— Visiem pēc kārtas, sākot ar kaimiņiem. Viņi ar padomiem neskopojas, bet daudzās lietās arī pašiem nav atbildes. Vislielākā problēma, kad lopi slimo. Nezināju, ka slimības viņus piemeklē tik bieži. Nopērku 30 broileru, puse nobeidzas. Putns neceļas, mokās, bet nokaut nejaudāju. Tad domāju — neturēšu nevienu! Pagājušajā gadā pīle izperēja 16 pīlēnu. Tik skaisti auga, jau lieli, bet saslima — palika lielām guzām, tajās ūdens krājās. Neviens nevar paskaidrot, kas par nelaimi.
Arī daudz lauksaimniecības grāmatu iegādājos. Vienreiz izlasu, iegaumēju, bet kuriozu netrūka. Audzēju sivēnmātes, skatos, jau gatavo migu, gaidām siventiņus un prasām kaimiņam, kā tagad būs jārīkojas. Izrādās, viņa vēl tikai jālecina.
Margarita: — Noklausos, ka sivēniem jādod pienenes. Salasīju, katrai pienenītei saknes nomazgāju, sagriezu gabaliņos, lai siventiņiem viss sterils. Kaimiņiene beigās vēro un liek pirkstu pie deniņiem. Kā zināt, kas jādara! Divi tādi muļķi uz laukiem atbraukuši. Neviens nesmejas, ka prasām padomu lauciniekam ikdienišķās lietās.
Zemi apstrādā pēc grāmatas
— Cik liela jūsu saimniecība patlaban?
— Trīs hektāri zemes. Sākumā pēc grāmatas to apstrādājām — precīzi, kā tajā rakstīts. Tagad audzējam tikai sev, pīles vien palikušas. Lopus vairs neaudzējam, no viņiem tik žēl šķirties. Sivēnus bail pirkt — atkal slimos. Sākumā nebija mašīnas, ar ko aizbraukt pēc veterinārārsta, tālruņa arī nav. Īstas mocības bija pirmajos gados.
— Jūs saimniekojat pārāk emocionāli.
— Dzīvnieki kļuvuši tik mīļi. Lielākā problēma, kad kaķenei piedzimst bērni. Kaimiņiene “aizsūta uz jūrskolu”, bet pašiem tik žēl. Kad jārīko cūku bēres, abi ar sievu ejam prom no mājām.
Kaimiņi kā viena ģimene
— Vai nekad nedomājat atgriezties Rīgā?
— Ja būtu vairāk naudas, privatizētu vienistabas dzīvokli Rīgā, kur šad tad padzīvot, bet ne pastāvīgi. Manā vecumā tur vairs nav ko darīt: vai augām dienām pa veikaliem staigāšu? Tas interesē sievietes. Krogā sēdēšu? Naudu vajag! Kas tā par dzīvi — būdā ielien un visu laiku televīziju skaties. Te zaļumi, daba, skaistums.
— Dzīvojat patālu no pagasta centra. Nejūtaties nošķirti no pasaules?
— Kur nu, vienuviet sešas mājas! Te mums savs pagasts, kopīgi kā viena ģimene svinam svētkus, pat vārda un dzimšanas dienas. Jāņi, Ziemassvētki — kas tie par pasākumiem mūspusē! Ciemiņu pilna māja. Kaimiņi mums tik brīnišķīgi cilvēki.
— Esat iemācījušies pavisam citādāk saimniekot?
— Visu daru pats. Agrāk nemācēju piena zupu uzvārīt, bet iemācījos pat pīrāgus cept. Pankūkas top profesionāli, vēl tik jāiemanās apgriezt, pametot gaisā. Receptes iesaka kaimiņienes — Aina, Lidija, Inese. Lauki ir mūsu abu dzīves skola — otrreiz un pavisam citādāka.
Pirmo reizi laukos nokļuvu 1941. gadā. Bija briesmīgs bads. Tagad laukos esmu otrreiz, situācija līdzīga. Manā vecumā pilsētā no nulles uz augšu nevar tikt.
Margarita: — Rīgā dzīvoklis liels, ik mēnesi jāmaksā 70 latu, bet pensijas mazas. Arī tas deva ierosmi dzīvot laukos.
Uzceļ divstāvu pirtiņu
— Vai jūsu rokās jaunu veidolu ieguvusi tikai māja?
— Vēl pirtiņa. Uzcēlu koka rāmi, to piepildīju ar zāģu skaidām, cementu, granti, pamatīgi nopakoju. Kārtīga un silta pirts gatava. Tādas cēla Ulmaņlaikos, ceļ mūsdienās Zviedrijā, Somijā. Grāmatās, kas izdotas Ulmaņlaikos, rakstīti tādi paši padomi kā mūslaiku — nekā jauna nav. Laba krāsns iznāca no traktora riteņa diska — divās stundās pirts izkurināta. Pirtiņa ir divstāvu, otrajā stāvā istaba.
— No pilsētas dzīves aizgājuši, pesimismā laukos negrimstat?
— Nē, man pat jau vēders “aug”. Pirmajos divos gados pa gaisu vien skrēju, biju slaids. Visu plānoju mazdēliņam, bet viņš gāja bojā…
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Arnolds Barsukovs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1934. gada 9. janvāris, Jelgava.
DZĪVESVIETA: Seces pagasta “Apsēni”.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, profesijas — iekārtu tehnologs un juvelieris.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
ĢIMENE: sieva Margarita, meitas — Agita (40), Dina (39), divas mazmeitas.
