Pensionētais agronoms Egons Fridrihsons pašlaik dzīvo Aizkrauklē pie māsas. 86 gadus vecais kungs biezpienam pievieno vairāk nekā 60 zālīšu un ir optimisma, enerģijas un dzīvesprieka pārpilns. Mani viņš sagaida ar biezpiena burciņu, kurā ir dažādi zaļumi. Maisījumu viņš liek uz rupjmaizes un cienā — garšo lieliski. Laipnais kungs labprāt dalās pieredzē, lai arī citi dzīvotu tikpat zaļi un veselīgi.
Sapņo par
cukurfabrikām
— Kāpēc kļuvāt par agronomu?
— Kādreiz darbojos mazpulkā, piedalījos mazpulcēnu nometnēs, audzēju cukurbietes, tomātus un citus dārzeņus. Man bija tikai astoņi gadi, kad es jau iztēlojos — izaugšu liels, Latvijā cukurbietes audzēs lielās platībās un būs uzcelts daudz cukurfabriku. Zēna gados piedzīvoju trīs fabrikas Jelgavā, Krustpilī un Liepājā. Kad tās likvidēja, man bija liels pārdzīvojums.
— Vai cukurbietes audzējāt arī izstādēm?
— Jā, padomus deva gan skolotājs, gan vecāki. Reiz skolotājs stāstīja, ka no kilogramu smagas cukurbietes var iegūt 150 gramu cukura. Izstādē to gribēju uzskatāmi parādīt un līdzās bietēm nobēru cukura kaudzītes — pie kilogramu smagas bietes 150 gramu, bet pie lielākām — vairāk. Man bija arī piecus kilogramus smaga biete. Visi priecājās par maniem eksponātiem un izdomu, teica, ka jāpiešķir pirmā vieta, taču kāds agronoms mani nokritizēja: es esot demonstrējis kļūdas — tik lielas bietes izaugot tikai ļoti izretinātos sējumos un tajās esot daudz mazāk cukura nekā sīkās un vidējās. Secināju, ka lielas bietes nenozīmē lielu ražu, un saņēmu nevis pirmo, bet otro vietu.
Sasien trīs
mezglus
— Varbūt satikāt arī Valsts prezidentu Kārli Ulmani?
— Kad man bija 12 gadu, 1937. gada augustā mazpulcēnu nometnē ieradās Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, viņš mani iedvesmoja. Savā uzrunā viņš mums sacīja, ka pats galvenais, lai veiktu lielus darbus, ir rūpība, cenšanās katru darbu veikt pēc labākās sirdsapziņas. Ulmanis atcerējās kādu slavenu ķirurgu. Ķirurgs stāstījis, ka, pabeidzot katru operāciju, viņš sasien trīs mezglus, un darbs ir padarīts rūpīgi. Ulmanis atklāja, ka viņam rūpīgi padarīt katru darbu bērnībā esot iemācījusi māte, piemēram, likusi kārtīgi nospodrināt zābakus un pēc tam to pārbaudījusi. Arī mūsu ģimenē vecāki bija stingri un prasīgi, ieaudzināja darba mīlestību un pienākuma apziņu. Pēc Ulmaņa runas noklausīšanās nolēmu, ka būšu agronoms.
Kļūst par rotas
feldšeri
— Tomēr jūsu izglītošanos pārtrauca karš.
— Nokļuvu leģionā vācu armijā, mani iesauca 1943. gadā. Izmācījos feldšeru skolā un biju rotas feldšeris. Vienu gadu nostrādāju slimnīcā, un tad man dzīvību izglāba šņabis un šķemba.
— Kā tas notika?
— Slimnīcā kopu viegli ievainotos, strādāju par sanitāru. Alkoholu nelietoju, tomēr Ziemassvētkos mēs visi iedzērām. Mūs pārbaudīja, es ziņoju, cik ir ievainoto. Kaujas laukā viens feldšeris bija kritis, un, tā kā es biju iedzēris, mani nosūtīja uz frontes izlūkbataljonu viņa vietā. Mani ievainoja divas reizes, otrajā reizē šķemba trāpīja plaušās, asinis plūda straumēm. Ārsts teica — žēl, tik jauns un jāmirst. Tomēr Ventspilī mani operēja un šķembu izņēma. Nāca kapelāns un jautāja, ko es pēc kara darīšu? Teicu, ka iešu mežā un kļūšu par bandītu. Nākamajā dienā man uz krūtīm bija uzlikts uzraksts vācu valodā — “Heimat”, kas latviski nozīmē “dzimtene”. Lai es nekļūtu par bandītu, mani 1945. gadā ar kuģi aizveda uz Vāciju. Vēlāk nokļuvu amerikāņu nometnē, bet paliku dzīvs. Ja būtu palicis Latvijā, nokļūtu krievu gūstā un mani izsūtītu uz lēģeri. Tā šņabis un šķemba izglāba man dzīvību.
Reizēm liekas, ka sliktāk nevar būt, bet vēlāk izrādās, ka tas tomēr ir bijis ļoti labi.
Neiemāca braukt ar traktoru
— Vai palikāt Vācijā?
— Nē, uz Latviju atkal atbraucu 1946. gadā. Kad ar izcilību pabeidzu Saulaines lauksaimniecības tehnikumu, sāku tur strādāt, vēlāk — Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijā, audzēju cukurbietes, selekcionēju lilijas, vienu gadu strādāju arī Skrīveru zemkopības institūtā. Ar izcilību neklātienē pabeidzu arī Lauksaimniecības akadēmiju, tomēr ar tur mācīto īsti apmierināts nebiju. Izlaidumā kursabiedrenei vajadzēja teikt runu, bet viņa bija tā uztraukusies, ka palūdza to izdarīt man. Atklāti pateicu, ko domāju. Piemēram, mums iemācīja visus karburatoru veidus, bet neiemācīja braukt ar traktoru. Mācīja noteikt vilnas kvalitāti, bet neiemācīja barot aitas.
1950. gadā apprecēju Dzidru. Viņa bija beigusi Bulduru tehnikumu un sāka strādāt Saulainē. Es biju lauka agronoms, bet viņa — dārzniece. Pateicoties sievai, pats sāku gatavot salātus.
“Vainīga” slieka
— Kā viņai tas izdevās?
— Dzidra audzēja galviņsalātus, taču reiz viņas sagrieztajos salātos bija nokļuvusi neliela slieka. Sieva salātus rūpīgi nomazgāja un galviņu sagrieza. Vainīga bija slieka, kura lietainā laikā ielīda salāta galviņā. Es biju dusmīgs, bļoda pa gaisu, taču sieva mierīgi, bez skandāla pateica: “Nu tad turpmāk gatavo pats!”. Kopš tā laika arī sāku gatavot pats un galviņsalātus vairs neaudzēju, tikai lapu salātus.
— Vai zaļumus pie biezpiena liekat visu mūžu?
— Būdams agronoms, jau agrāk pazinu visus augus, arī ārstnieciskos, tomēr ar zaļumu ēšanu neaizrāvos. Tomēr 1985. gadā gadījās kas tāds, kas manu attieksmi mainīja, un kopš tā laika zaļumus sāku lietot katru dienu.
— Kas tas bija par gadījumu?
— Kad Mežotnē apskatīju cukurbiešu laukus, pārsprāga automašīnas riepa. Bija jau tumšs, mēģināju ķibeli novērst, taču man kļuva slikti — sāka durt sirdī, elpa ciet. Nokļuvu slimnīcā, un tur man konstatēja dažādas sirds slimības, tas bija infarkta sākums. Kāda ārste man atklāja, ka viņai vēzi izdevies apstādināt ar seleriju sulu un zaļumiem, un tas mani iedvesmoja, arī es gribēju pamēģināt. Man toreiz bija 65 gadi.
“Jums brilles vairs nevajag”
— Vai izdevās tikt vaļā no slimībām?
— Tiku vaļā no astmas, sirds slimībām un citām kaitēm. Tolaik autovadītāja apliecībā bija rakstīts, ka automašīnu varu vadīt tikai tad, ja uzlieku brilles. Aizgāju pie acuārsta, viņš man teica — brilles jums vairs nevajag! Bija uzlabojusies arī redze.
Cūkpienes uz
palodzes visu ziemu
— Cik augu jūs lietojat ikdienā?
— Pašlaik, kamēr ārstēju ribas, tikai dažus, kurus var nopirkt veikalā — puravus, lociņus, salātus, pētersīļus un selerijas, bet vasarā vienā reizē — līdz 20. Kad decembrī gāju uz savu dārzu pēc zaļajiem augiem, paslīdēju un salauzu piecas ribas. Pēc ārstēšanās slimnīcā kādu laiku dzīvoju pie dēla Ogrē un tagad esmu pie māsas Aizkrauklē. Kad atgriezīšos savās mājās Mežotnē, atkal strādāšu dārzā un bagātīgi ēdīšu zaļumus.
— Kādus?
— Esmu izmēģinājis ap sešdesmit dažādu savvaļas un kultūraugu. Tagad, agrā pavasarī, dārzā var izrakt cūkpieņu saknes, salikt spainītī, apbērt ar zemi, un drīz vien būs pirmās lapas. Parasti cūkpienes izroku jau oktobrī vai novembrī, līdz salnām, ielieku spainītī, apsedzu ar skārda vāku, lai nesagrauž peles, un atstāju ārā līdz Ziemassvētkiem. Pēc tam nesu istabā, lai aug visu ziemu. Tāpat daru ar maurlokiem, ziemā istabā var audzēt arī dārzā izraktās selerijas. Ziemā mājās audzēju kressalātus, bet raža ir maza. Īstā raža ir pavasarī dārzā, bet vasarā, kad sauss, augus sabojā spradži. Tāpat pavasarī jāsēj lapu sinepes. Siltumnīcā gar malām vienmēr iesēju salātus. Uzturā lietoju arī redīsu lapiņas un burkānu lakstus, pirmās rabarberu lapas ar visiem kātiem. Drīz būs ēdamas gārsas un nātres, gaiļbiksīšu lapas, zaķskābenes. Kļavu un liepu lapas ēdu, kamēr tās vēl mazas un spīdīgas. Ļoti veselīgas ir citronliānas lapas un kaltētas ogas — Tālajos Austrumos mednieki ogas ņēma līdzi un ēda, tās deva spēku.
Botānikas dinozaurs
— Mājās man aug arī botānikas dinozaurs — ginkgo biloba, lietoju tā lapas, palīdz pret sklerozi. Dinozaurs tāpēc, ka ļoti sens. Mana nopelna te gan nav — znots nopirka māju ar visu koku. Tādus Latvijā esmu redzējis tikai trijās vietās, arī Botāniskajā dārzā un netālu no Operas Rīgā.
— Kādus augus vēl lietojat?
— Laba ir lapu kārvele, lapas ir līdzīgas burkānu lakstiem. Pētersīļus audzēju triju veidu — sakņu, lapu un kruzuļotos. Arī maurlokiem ir vairākas šķirnes. Audzēju nokaru sīpolus, milzu lokus, lietuviešu rūtu, timiānu, rozmarīnu, baziliku, dilles, kinzu, dažādu veidu kāpostus, lupstāju, gurķumētru, izopu, fenheli, majorānu, estragonu, papriku, visus nenosaukt. Tikai jāuzmanās no indīgiem augiem, piemēram, no narcisēm, kas ir līdzīgas vienai maurloku šķirnei. Daudz indīgākas ir vēlziedes.
Garšo pēc blaktīm
— Kādās proporcijās zaļie augi biezpienam jāpievieno?
— Tā, lai nebirtu nost no maizes un nesulotos, apmēram 30 procentu biezpiena, dažas karotes krējuma un 70 procentu zaļumu. Augus mainu, visus smalki sagriežu un pēc tam lieku biezpienā, lai gaisa ietekmē nenoārdītos vitamīni. Garšai pievienoju arī ķiploku, biezpienā tā smaka krasi samazinās. Ķiploku saspiežu spiedē, pēc tam saspiežu topinambūru vai ābolu, un sulu spiede ir “izskalota”. Svarīgi ir visu kārtīgi samaisīt. Kinza garšo pēc blaktīm, tādēļ to vajag maz. Ja to pieliek, kārtīgi nesamaisa un kādu pacienā, viņš zaļbiezpienu nekad vairs neēdīs. Dažreiz pielieku arī karoti eļļas, jo daži vitamīni šķīst tikai eļļā. Uz zaļbiezpiena maizes šķēles var uzlikt arī tomātu, svaiga vai skābēta gurķa šķēli. Vārītos kartupeļus ēdu ar visu mizu.
— Kāpēc?
— Cilvēks ir liels idiots, viņš visu labo aizmet. Piemēram, graudiem viss labums ir apvalkā jeb klijās. Tāpat kartupeļiem labums ir zem mizas. Tos rūpīgi nomazgāju, izgriežu slimās vietas un vāru. Ja vāra mizotus, viss labums nokļūst ūdenī, kuru atkal cilvēks izlej. Ar mizu vārītos kartupeļus saspaidu ar dakšiņu, klāt pievienoju zaļbiezpienu, un viss ir tik gards, ka mēli var norīt. Tikai svētdienās tādu nedrīkst ēst.
— Kas tad notiks?
— Ja norīs mēli, kas tad brīvdienā dakterēs? Man jautā — cik daudz zaļo augu drīkst ēst? Atbildu kā viduslaiku ķīmiķis Paracelzs — viss ir labs, viss ir indīgs, viss ir atkarīgs no devas. Zaļumus var ēst, cik katram gribas, nekādu ierobežojumu nav. Galvenais — lai garšo un lai nāk par labu veselībai.
