Vallieši Ilga un Vasilijs Iskrovi kopš jaunības jau vairāk nekā piecdesmit gadu ir kopā.
Vallieši Ilga un Vasilijs Iskrovi kopš jaunības jau vairāk nekā piecdesmit gadu ir kopā. Abi nu ir pensionēti skolotāji. Viņu plašajā mājā ik dienu iegriežas kāds kaimiņš vai kolēģis. Arī abu dēlu ģimenes un mazbērni, kad atbrauc ciemos, te jūtas vislabāk.
Ilgas kundzes dzimtā puse ir Sarkaņu pagasts Madonas rajonā, bet Vasilijs ir taurkalnietis. Viņi satikās un viens otru iemīlēja studiju laikā.
Izglābj no Sibīrijas
No Sarkaņiem Ilgai ar vecākiem vajadzēja doties projām 1941. gada 14. jūnija represiju dēļ, jo kaimiņiene laikus brīdināja, ka viņi ir uz Sibīriju izsūtāmo sarakstā. Interesanti, ka šī kaimiņiene Ženija Dzene bija padomju varas aktīviste. Tomēr, būdama godīgs cilvēks, sapratusi, ka Ilgas vecāki nav neko noziegušies, lai viņus izsūtītu, un sākumā paslēpusi savās mājās.
Kad baismīgais izvešanas vilnis noplaka, Ilgas ģimene devās uz Kurzemi, kur arī turpmāk dzīvoja, Sarkaņos nekad vairs neatgriežoties.
Abi vienā skolā
Ilgas un Vasilija ģimenē piedzima divi dēli. Vajadzēja izvēlēties, kur abiem jaunajiem skolotājiem strādāt. Kurzemē viņi negribēja palikt.
Tad Vasilijs uzzināja, ka skolotāji vajadzīgi viņa dzimtās Taurkalnes septiņgadīgajā skolā. Ar skolu un skolotāju kolektīvu Iskrovu pāris iepazinās tikai mācību gada pirmajā dienā. Toreiz šī skola bija Jaunjelgavas rajonā.
Pēc tam Vasilijs Iskrovs 25 gadus nostrādāja par Valles vidusskolas direktoru, viņa vadībā šī mācību iestāde arī tapa. Ilgas kundze bija ārpusklases darba organizatore un latviešu valodas un literatūras skolotāja.
Direktora “kundzi” netēlo
— Toreiz man vajadzēja organizēt un vadīt dažādus pulciņus, lai bērniem būtu ko darīt pēc mācībām, lai brīvajā laikā neslinkotu un neblēņotos. Skolēni bija zinātkāri, piedalījās, kur vien gribēja — dziedāja, dejoja, spēlēja teātri dramatiskajā pulciņā un daudz sportoja. Fizkultūras skolotājs Leonīds Pudovs audzēkņus aizrāva ar dažādiem sportaveidiem, bērni viņu, var teikt, dievināja.
Skolotāju kolektīvs bija saticīgs un aktīvs. Es nekad neizmantoju to, ka biju direktora sieva, jo nejaucos viņa darbā un nekomandēju darīt pa manam prātam.
Darba nekad netrūka — 25 gadus biju Valles dramatiskā kolektīva režisore, vairākus gadus, nepametot skolu, biju arī Valles ciema padomes priekšsēdētāja. Kultūras dzīve Vallē bija ļoti aktīva. Viss mainījās, kad nodega kultūras nams, — atceras Ilgas kundze.
Skolēni neaizmirst
Pēc 50 darba gadiem skolā Ilgas kundze un Vasilija kungs ir pensijā. Taču viņi jūtas tā, it kā vēl būtu savu audzēkņu vidū.
— Visos Valles vidusskolas absolventu salidojumos, žetona vakaros un izlaidumos pie mums viesojas bijušie skolēni. Dāvina ziedus un stāsta, kā viņiem klājas. Apsveikumus saņemam gan savās jubilejās, gan valsts svētkos. Nupat ar laimīga Jaunā gada vēlējumiem saņēmām 36 audzēkņu apsveikumus.
Interesanti, ka mūs visvairāk atceras tieši lielākie nerātņi un blēņdari. Par laimi, viņi kļuvuši par krietniem cilvēkiem, kuri dara labu arī citiem. Tā gadās, ka no klusajiem un centīgajiem skolēniem dažkārt nekas tā arī neiznāk, bet palaidnieki dzīvē atrod savu piepildījumu un kļūst par personībām, ar kurām dzimtā puse un viņu skolotāji var lepoties, — atzīst skolotāja Iskrova.
Apkārt labi cilvēki
Tagad pie Iskroviem nereti atnāk draugi un bijušie kolēģi Marija Kilupe, Anna Sokolovska, Arvīda Miška, Ilze Maldone un citi. Ja kādam gadās saslimt, Ilgas kundze palīdz izveseļoties un slimo aprūpē, cik spēj.
Par abu pensionēto skolotāju labestību Vallē zina daudzi. Viņi savas mājas durvis atver katram, ja vajadzīgs padoms vai palīdzība, jo paši pārdzīvojuši dzīves vismelnākās dienas, kad zaudēja mazdēlu Jāni.
— Mums laimējās Vallē “iesakņoties”, jo te ir labi cilvēki. Te ir vīra dzimtā puse, ja viņam ir labi, tad arī man ir labi. Mēs visu mūžu esam blakus gan darbā, gan mājās. Tāda laime ne visiem šajā pasaulē atvēlēta. Vīrs nekad nesēž dīkā, tāpēc mājas apkārtne vienmēr sakārtota. Man daudz rūpju ar puķēm, jo tās kā dzīvas būtnes prasa rūpīgu kopšanu un jāaudzē ar mīlestību, — teic enerģiskā Ilgas kundze.
