Vai esat kādreiz, lasot grāmatu, skaļi smējies? Man šķiet,
ka nebiju kopš bērnības, taču šī nu
reiz ir lasāmviela, kas mani sasmīdināja. Tulkotājas Silvijas Brices pirmā grāmata ar ne tik priecīgu nosaukumu “Baigās piezīmes” tiešām
spēj vairot dzīvesprieku, un varbūt
vēl kādam tā noder kā šī pandēmijas laika bībele — omas uzlabošanai un smaidam.
Jā, paņem tu, cilvēks, rokās grāmatu un esi tāds — šim laikam piemēroti sapīcis un mazliet aizkaitināms, bet pēc mirkļa smejies tik
skaļi, ka mājinieki bažīgi lūkojas
tavā virzienā. Viss kārtībā, — tu saki, un skaļi sāc lasīt citiem priekšā
citātus no savas lasāmvielas.
***
Vispirms kādā populārā sieviešu
žurnālā izlasu interviju ar tulkotāju
Silviju Brici. Viņas vārds sasaucas
ar apzīmējumu “labs tulkojums”,
bet viņa pati savas pārdomas un
novērojumus grāmatā mēģinājusi
atspoguļot pirmo reizi. Intervija ar
tulkotāju ir dzīva un interesanta,
un tajā viņa atzīst: “Tulkoju visu
mūžu. Ja tu kaut ko dari visu mūžu
un dari to slikti, tad tu esi idiots.”
gadniece meita atved man grāmatu
“Baigās piezīmes”, sakot: “Tik laba!”.
Starp citu, tās baigas esot tādēļ, ka
vaļsirdīgas. Sākumā gan nodomāju:
kas gan labs var būt vienas tulkotājas, lai gan ar interesantu dzīves uztveri un humora izjūtu apveltītas,
piezīmēs? Pirmās lappuses arī lasu
ar šādu noskaņojumu. Taču drīz vien
saprotu, ka tulkošana ir tikai fons
vienas dzīvesgudras sievietes novērojumiem, dzīves atziņām, bet galvenais — īpašajai attieksmei pret
lietām un pašu dzīvi. Un viņai nav
bail to paust. Autores skatījums ne
tikai sasmīdina, bet arī vismaz par
dažām ballēm uzlabo garastāvokli.
Un tu, norūpējies cilvēks, drīz ne
tikai smaidi, bet smejies pilnā balsī.
— Klausies, vecais, ja mums būtu iespēja tagad līdz mūža galam
pabūt tikai vienā pasaules vietā, kuru
tu izvēlētos?
(Gara pauze)
Es: Nu, un ja naudas būtu neierobežoti. Nu vismaz vienu nedēļu.
Vienkārši dzīvot.
(Gara pauze. Sakustas.)
Viņš: Tie ir absurdi noteikumi.
Es: Nu tādi, kādi ir.
(Gara pauze)
Es: Es nevaru izšķirties starp Varakļāniem un Palermo.
Viņš (iesprauslojas un aiziet atpakaļ pie sava kompja, tā arī neatbildējis.)
Vīrieši tomēr ir ērmoti.
“Labrīt jaunajā gadā! Vai kaut
kas, tā teikt, ir mainījies? Eņģelis
joprojām sēd ķēķī un mielojas ar
rasolu? Kaķi priekšnamā klusu līmē
saplēstās tapetes? Vīrs pamostas ar
smaidu sejā un tūlīt izvelk no pagultes rožu pušķi?
— Jā, noteikti.”
Tie ir divi citāti no grāmatas. Un
ir šajā grāmatā arī atziņas, par kurām var padomāt, piemēram: “Jau
Rainis teicis: “Kas ap četrdesmit gadiem cilvēkus neienīst, tas viņus nekad nav mīlējis.”
***
Kad grāmata izlasīta (diemžēl tā
lasās ļoti ātri), vērīgāk lūkojos pasaulē. Pasmaidīt var ik uz soļa —
mana atziņa saskan ar grāmatā starp
rindiņām izlasīto. Lūk, pierādījums!
Lielā meita, kura ir iemīlējusies ziemā, saka: “Es sarunājos ar sniegu.
Saku tam: sniedziņ, tikai vēl nekūsti!” Es piebalsoju: “Zini, es no rītiem
arī sarunājos ar zivīm akvārijā. Viņas uzmanīgi klausās, ko saku, kad
tās baroju.” Jaunākais dēls, bez piecām minūtēm pusaudzis, paceļ skatienu no telefona ekrāna un dziļā
sašutumā pauž: “Un viņas vēl abas
teiks, ka MAN vajadzīgs pusaudžu
psihologs?”
Lai vai kā, šī Silvijas Brices grāmata var noderēt kā psihologs.
Garastāvokli tā patiešām spēj uzlabot. ◆
