Februāris Latvijā aizrit ar Kristīnes Misānes vārdu. Šis raksts tapa vakar, kad no rīta Valsts prezidents Egils Levits Rīgas pilī sasauca atbildīgo institūciju pārstāvjus, lai apzinātu visas iespējas, lai atturētu Dānijas tiesu no Kristīnes izdošanas Dienvidāfrikas Republikai. Nezinu, kāds bija sarunu rezultāts. Kopš ziņa par Kristīni parādījās pirmo reizi, domāju — kādas emocijas, pārdomas manī tā raisa? Tās varu nosaukt divos vārdos — pamestība un liekulība. Tik daudz patētisko vārdu dzirdēts no amatpersonām, ka katrs cilvēks mūsu valstī ir svarīgs, kā atpakaļ Latvijā ir gaidīts katrs ārzemēs dzīvojošais latvietis! Kad nonākam pie katra konkrēta gadījuma, rīcībspējīga ir tikai sabiedrība. Arī Kristīnes gadījumā tikai privāta iniciatīva, vēlāk arī žurnālisti šo lietu pacēla pāri citām, lika ieklausīties amatpersonām un piespieda rīkoties. Nebija nevienas iestādes, neviena tajās strādājošā, kas Kristīnes lietu uztvertu kā kaut ko ārkārtēju. Tikai kā kārtējo ķeksīti ikdienas rutīnā. Ikdienā to visu apzīmējam ar vārdu — sistēma. Sausa birokrātiska mašīna, kas kā bezkaislīgs dators pieņem lēmumus, par atskaites punktu ņemot likumu. Nesen lasīju IT jomas speciālistu idejas par to, ko cilvēce pieredzēs tuvāko piecdesmit gadu laikā, un tajās figurē arī tiesa, kas funkcionē uz mākslīgā intelekta bāzes. Manuprāt, Latvija šajā ziņā jau ir sasniegusi vērā ņemamu progresu. Zemapziņa gan man saka priekšā, ka, līdzīgi pasakai, šoreiz veselais saprāts un taisnība uzvarēs.
Neaizraujos ar televīzijas kanālu skatīšanos, bet darba dēļ to abonēju, un no 37 pieejamajiem kanāliem pieci ir krievu valodā. Nav daudz, un tos tikpat kā neskatos. Tomēr tauta Latvijā kopumā Krievijas mediju saturu patērē milzīgos apjomos. Tam ir arī loģisks izskaidrojums. Otrā svešvaloda, kuru prot teju katrs trīsdesmitgadnieks un vecāks Latvijā dzīvojošais, ir krievu. Šo valodu Latvijā izvēlas arī kā “sarunvalodu” ar savu telefonu, fotoaparātu, televizoru vai citu ierīci. Diemžēl veidot saturu latviešu valodā, tajā skaitā ierīču saskarsmes, ir dārgi. Latvijā veidotās televīzijas izklaides programmas naudas trūkuma dēļ ir bāli neizteiksmīgas. Abi šie iemesli skatītāja izvēli nosaka par labu saturam krievu valodā. Tomēr Valsts prezidents Egils Levits rosina grozīt likumu, tajā stiprinot Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas oficiālajās valodās veidotas televīzijas programmas un ierobežojot krievu valodā esošu programmu proporciju. Citiem vārdiem sakot, mazināt Krievijas mediju dominanci Latvijas sabiedrībā. No vienas puses, piekrītu šādam rosinājumam, bet, skatot to kontekstā ar iepriekš teikto, neredzu alternatīvu tukšās vietas aizpildījumam.
Valdība atbalstījusi Veselības ministrijas izstrādāto priekšlikumu paplašināt to mediķu loku, kas var saņemt finansiālu atbalstu, izvēloties strādāt reģionos. Līdz ar to ienākumi palielināsies valsts apmaksātos pakalpojumus sniedzošajiem zobārstiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās strādājošajiem ārstiem, ārstu palīgiem, fizioterapeitiem, ergoterapeitu māsām, māsu palīgiem un citiem. Tādējādi cer veicināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību ārpus Rīgas. Zemais atalgojums nepārprotami ir galvenā problēma, kādēļ speciālisti izvēlas darbu lielajās pilsētās, kur nereti strādā gan valsts apmaksātā, gan privātā praksē. Būtu godīgi, ja laukos strādājošais nopelnītu tikpat, cik pilsētas dakteris, jo jebkurš valsts iedzīvotājs pelnījis saņemt vienāda līmeņa medicīnas pakalpojumu neatkarīgi no dzīvesvietas. Tas ar nosacījumu, ja ar lielu naudu novērtē zinīgu speciālistu. Diemžēl daudzās nozarēs, ne tikai medicīnā, bet arī izglītībā, kultūras jomā runājām un joprojām runāsim par divu ļoti atšķirīgu līmeņu kvalitāti laukos un pilsētā.
Pagājušajā nedēļā Latvijā notika “Ēnu diena”. Sociālajos tīklos, mediju portālos redzamajās bildēs jaunieši atkal smaidot pozēja ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. “Ēnu dienas” rīkotāja — izglītības organizācija “Junior Achievement Latvia” — pārstāvji apgalvo, ka akcija mērķi sasniedz. Jaunieši nereti sāk mācības vai darbu profesijā, kuras pārstāvi “ēnojuši”. Mani piesaistīja kāds internetā pamanīts it kā joks. “Ēnotājus” neredz kopā ar lielveikalu pārdevējām, automašīnu vadītājiem. Vai tad visiem tik labas sekmes?” Deviņpadsmit gadu laikā, kopš ik februāri šis pasākums notiek, manā skatījumā, tas diemžēl novirzījies no sākotnējā mērķa. Tā vietā, lai kļūtu par praktisku rīku jaunietim, ar kuru pārbaudīt sevi dažādās darbības jomās, tas kļuvis par izklaides pasākumu, no mācībām brīvo dienu, kuras laikā uztaisīt smuku bildi ar kādu deputātu, politiķi. Šogad pieprasītākās profesijas no “ēnotājiem” bija programmētājs, gaisa kuģa kapteinis, stjuarts, pilots, fizioterapeits, ugunsdzēsējs glābējs, arhitekts, televīzijas un radio raidījumu vadītājs, feldšeris, ārsts, ķirurgs. Turpretī no vakanču piedāvājuma starp aktīvākajiem ēnu devējiem bija ne tikai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kas uzņēma 200 ēnotājus, bet arī Jelgavas pilsētas pašvaldība, Latvijas Republikas Saeima, Latvijas Kultūras akadēmija, Valsts policija, “airBaltic”.
Februāra vidū beidzot pielikts punkts mēnešiem ilgajai slimībai, vārdā “Rīgas dome”. Saeima lēma par tās atlaišanu. Vēl atlikušas dažas formalitātes — atlaišanas likums stāsies spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas, par ko lēmumu ne agrāk kā desmitajā dienā un ne vēlāk kā divdesmit pirmajā dienā pēc Saeimas lēmuma pieņems Valsts prezidents Egils Levits. Tas nozīmē, ka jaunās domes vēlēšanās varētu notikt aprīļa otrajā pusē. Cik mums, lauku cilvēkiem, svarīgs šis fakts? Ja uz to raugāmies kā faktu, ka Rīgā uzturas — dzīvo, strādā puse no visiem Latvijas iedzīvotājiem, tad svarīgi. Vai mēs varam ietekmēt vēlēšanu rezultātu? Manuprāt, diezgan netieši, lai neteiktu — nemaz. Negaidu lielus pārsteigumus, visticamāk, “saskaņieši” būs pārākumā, un tālāko Rīgas virzību izšķirs cilvēks, kurš sēdīsies pašreizējā Rīgas mēra Oļega Burova krēslā.
Nedēļas pēdējā darbdiena bija Svētā Valentīna vārdā saukta. Varbūt tikai man tā šķita, bet šogad tā pazibēja kā starp citu, kas liek domāt par šīs dienas popularitātes norietu. Kaut kur vēl dzirdēja par maziem pārsteigumiem saldumu veidā, kaut kur pazibēja pa puķei vai šokolādes sirdij, bet maz ticams, ka ap Lāčplēša dienu varam gaidīt demogrāfisko sprādzienu.
