Vladimirs Lubeņecs no Sērenes pagasta zemnieku saimniecības “Bencēni” šogad, līdzīgi kā citus gadus, iesējis auzas, tritikāli un kviešus. Augusts pagāja, cīnoties par katru saulaino dienu, septembris pagaidām zemniekus lutina ar labiem laika apstākļiem.
No kokzāģētavas pie kombaina stūres
Auzu lauks Sērenes pagastā gan pamatīgi cietis no iepriekšējām lietavām un vēja. Sagūlis tuvu zemei tā, ka Rihardam Grauzam no Aizkraukles pagasta, kurš “Bencēnos” par kombainieri strādā jau trešo gadu, vietām krietni jānopūlas. Rihards teic, ka ar darbu viņam tomēr paveicies, jo drīz vien pēc tam, kad Aizkrauklē likvidēts “Nelss” un palicis bez darba, pamanījis sludinājumu avīzē. Pieteicies, un nu gadu no gada darbs ir nodrošināts.
Auzas viņš sācis kult pagājušajās brīvdienās un šajā 25 hektārus lielajā laukā, kurā sarunājamies, darbu drīz pabeigs. Ražība esot augsta. Rihards teic — līdz lauka galam, atpakaļ, un mazā “Sampo” kombaina bunkurs ir pilns. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu kulšanai netraucē nezāles. Tehnika uz priekšu rit raiti, bet esot vietas, kur pat profesionālis ir bezspēcīgs un pamatīgās veldres dēļ liela daļa izaugušā jāatstāj tīrumā. Kad pabeigs darbu šajā laukā, ķersies klāt nākamajam — pie Seces, kur 30 hektāros aug tritikāle. Tiklīdz to nokuls, jāsteidz art un tūlīt arī sēt. Ziemājus plānots iestrādāt aptuveni pusē no visas platības.
Līdz šim nav
pierunājams
Kādēļ “Bencēnu” saimnieks Vladimirs izvēlējies audzēt salīdzinoši nerentablās auzas? Saimniecībā ir piecpadsmit slaucamu govju un tikpat daudz jaunlopu. Piebarot viņas ar pašaudzētu labību ir daudz izdevīgāk. Salīdzinājumā ar 2011. gadu piena cena samazinājusies par 3 santīmiem par litru, un šībrīža 14 santīmu esot pašizmaksa. — Ja savu darbu, algu pašizmaksā nerēķina, tad dzīvot vēl var, — smej saimnieks. Daļa ienākumu ir no nokulto graudu realizācijas. Ja barību govīm nāktos pirkt, sen jau būtu bankrotējis — teic Vladimirs. Viņš ar piensaimniecību nodarbojas jau ilgus gadus. Bijis laiks, kad nācies izpatikt Savienības prasībām un desmit govju ganāmpulku samazināt līdz divām. Ar 1988. gada pārmaiņām valsts politikā lopu skaits atkal sāka pieaugt. Šobrīd šķiet, ka Latvijai pienu nevajag — ar nožēlu secina Vladimirs. Jau daudzus gadus “Bencēnos” saražotais piens cisternās nonāk kaimiņvalstī Lietuvā. Pie viņa bijuši arī kooperatīva “Trikāta” ļaudis, bet saimnieks neesot pierunājams, lai arī piedāvāta labāka cena. Līdzšinējie piena pircēji ir “savi ļaudis”, kur garantija, ka tie citi pēc diviem mēnešiem nemainīs noteikumus? Starp viņa kolēģiem — piensaimniekiem — esot arī tādi, kuri divas reizes gadā mainot piena pircējus.
