Anta Brimerberga darinājumi nav sveši nevienam aizkrauklietim vai pilsētas viesim. Tie “ieripojuši” šeit kā vides objekti Aizkraukles simbola — velosipēda — veidā un aplūkojami vairākās vietās pilsētā. Šobrīd Anta darbnīcā līdztekus citiem darbiem top arī oriģināla norāde uz Aizkraukles muzeju “Kalna Ziedos”. Darba viņam ir ļoti daudz, tāpēc priecājos, ka aizņemtajā ikdienā Ants tomēr izbrīvē laiku sarunai.
Pirmo reizi Antu Brimerbergu satiku jūnija sākumā “Kalna Ziedos”, kur notika metālmākslinieka iniciētās Kalēju dienas. Uzrunājot Antu, uzreiz saņēmu lūgumu nelietot formālo “jūs”, tādēļ, lai gan neesam pazīstami, sarunā esam ar “tu”.
“Jau no bērna dienām man ir paticis darboties ar instrumentiem un dažādiem materiāliem. Urbjot, lokot, līmējot un dedzinot no tiem tapa manas rotaļlietas — mazas, lielas, runīgas un šad tad arī dusmīgas. Taču tas viss pamazām nogrima dziļi mana prāta labirintos, aizmirstībā, ko apklāja laika putekļi, līdz pēkšņi no zemapziņas labirintiem atgriezās un pamazām tiek iedzīvināts metāla skulptūrās, priekšmetos, gleznojumos,” tā, iepazīstinot ar sevi savā mājaslapā www.lab77.lv, raksta metālmākslinieks.
Rotaļlaukums — lūžņu kaudze
— Atpazīstamības zīme, kas redzama gan uz tavas automašīnas, gan mājaslapā, nereti arī kā elements ietverts darinājumos, ir galvaskauss. Kāpēc tāda simbola izvēle?
— To uzzīmēju sen, vēl mācoties reklāmas dizainu. Galvaskausi man vienkārši patīk. Tolaik it kā vēl neko nedarīju, bet domāju — kaut ko vajag veidot, savu emblēmu, sākt domāt par kaut kādu virzību tālāk.
— Kā nonāci līdz metālmākslai?
— Laikam apnika blēņas darīt. Bet es neesmu mākslinieks, nav arī tāda diploma. Jā, skan jau forši, bet kāds no manis mākslinieks… Par baigo mākslu to neuzskatu, tā vairāk ir radošā amatniecība.
— Vari pastāstīt, kādas blēņas sastrādāji?
— Vidusskolā bijām kā no ķēdes norāvušies. Tāds iekšējs konflikts veidojās — gribi kaut ko vienu, tev saka ko citu, vārdi nesakrīt ar darbiem… Bija interesantas nodarbes — paskrūvēt močus garāžās, pabraukāt apkārt. Vairāk patika būt garāžā vai servisā pie večiem nekā skolā, tā bija sekundāra. Ja mamma nebūtu skolotāja, bastotu divreiz vairāk. Vecākiem, ģimenei bija kauns par maniem sastrādātajiem nedarbiem, bet pašu tajā laikā tādas sajūtas nemocīja. Reiz, kad man vajadzēja skrūvītes, izjaucu pilnīgi jaunu agregātu, kas bija nopirkts kolhoza saimniecībai.
— Talants!
— Jā! Nodarīju zaudējumus valstij, grāvu komunismu. (Smejas.) Jau no agras bērnības, vēl skolā nemācījos, dzīvojos pa lūžņu kaudzēm. Tēvs no rīta izlaida pie metāllūžņu kaudzes, vakarā, no darba braucot, savāca. Tikmēr visu dienu skrūvēju. Ja tagad tā audzinātu bērnu, atņemtu startā. Bet tāda ikdiena un audzināšana bija padomju laikā. Pēc devītās klases vecāki stingri pateica: iesi vidusskolā! Bet man prātā bija cita forša štelle — jūrnieks gribēju būt. Pasauli redzēt. Tālāk par PSRS nekur nevarēja aizbraukt. Kopā ar vecākiem Padomju Savienību izbraukājām krustām šķērsām. Bet, ja gribi uz Ameriku — nekā, jābūt jūrniekam. Tāpēc pēc devītās klases man bija tāds “abloms”, ka netiku. Nācās palikt vidusskolā, un tad tā es arī darīju — gāju skolā, bet lielā mācīšanās nebija. Man gan mācības viegli padevās, visu nokārtoju.
Forši, bet dzelži smagi
— Izdevās piepildīt sapni par jūrskolu?
— Nē, iestājos Aizsardzības akadēmijā. Gribēju aizstāvēt Latviju, būt noderīgs valstij. Mācības tajā bija bez maksas, nodrošināts apģērbs un pārtika. Turklāt tolaik mācības ieskaitīja obligātajā militārajā dienestā. Un prom no vecākiem! Ko vēl vairāk vajag 18 gados? Kādu brīdi bija interesanti, bet apnika, nepabeidzu. Sapratu, ka nav īsti man. Vēlāk Baltijas Krievu institūtā mācījos reklāmas dizainu. Vairākus gadus Rīgā strādājot reklāmas jomā, izveidojās liels paziņu loks, daudz kontaktu, kas palīdzēja vēlāk, sākot pašreizējo nodarbošanos. Rīga piegriezās, te, Aizkrauklē, bija iespēja, telpas. Sākumā viss vairāk sev, nevis naudu pelnīt. Bet aiziet, kad sāc darīt. Tagad tas ir naudas darbs. Varbūt jāmaina, jāmeklē kas cits, tas varētu palikt hobijam.
— Tā taču ir veiksme, ja ar to, kas ļoti patīk, var nopelnīt.
— Ir forši, bet smagi tie dzelži. Būs kādi astoņi gadi. No tā patīkamā pamazām aizej rutīnā. Nav tā, ka sēdi līdz pieciem, tad piecelies un aizej. Darbi ir visu laiku, domā, ko un kā labāk. Viens nav pabeigts, jau jādomā par nākamajiem. Tagad, vasarā, šajā jomā ir pļaujas laiks. Vakar līdz vieniem naktī nostrādāju. Ziemā ir brīvais periods, tad var atpūsties, bet tas nav tas. Vasarā — cita lieta.
Brīnās katru reizi
— Ir darinājumi, ko, pēc kāda laika ieraugot, brīnies, kā to spēji dabūt gatavu?
— Katru reizi brīnos! (Smejas.) Šodien arī — uztaisīju reklāmu un domāju: nu kur tik forši sanāca? Kaut kā viegli izdodas. Lielākoties daru to, ko vēlos, un vēl visu laiku mācos, darot pats, daudz iznācis papildināt prasmes no kolēģiem.
— Kādi ir tavi klienti?
— Paši foršākie, visdažādākie — no hipstera līdz rokerim. Cilvēki, kuri spēj novērtēt lietas, vēlas kaut ko individuālu. Domā ilgtspējīgi, par ieguldījumu nākotnē. Vectēvs pirms simt gadiem uztaisīja galdu, krēslus, tie kalpo vēl tagad, lēts ķīniešu mēsls būs tikai pāris gadiem. Reizēm cilvēki atnāk ar gatavām skicēm, bet tikpat bieži pastāsta ideju un skices izstrādāju es. Dažkārt tie, kuri manus darbus ir redzējuši, tikai pasaka: uztaisi, kā pats redzi. Tad ir visvieglāk strādāt, jo nav nekādu rāmju, izņemot naudas ierobežojumu.
Izmetiet telefonus!
— Vari salīdzināt astoņdesmito, deviņdesmito gadu jaunatni un šodienas jaunos cilvēkus?
— Šad tad iznāk saskarsme ar jauniešiem. Astoņdesmitajos bija citi uzskati, vērtības, citāda attieksme pret lietām, pret darbu. Mūsdienās materiālās lietas ir svarīgākas. Cilvēki vispār ir mainījušies. Noplīsīs mocis ceļā, vari stāvēt ar paceltu roku piecas stundas, neapstāsies palīdzēt. Un neej manā pļavā, nelien pie upes, tā ir mana īpašuma teritorijā! Un vēl — cilvēkiem trūkst iztēles. Kā tā var būt, ja viss ir gatavs — televizors, dators, filmas, videospēles! Grāmatu lasīšana, kas daudziem jauniešiem sveša, ir ļoti svarīga. Bērnībā daudz lasīju, arī tagad neesmu to aizmirsis. Daudz informācijas atrodu internetā, vēl laba lieta ir audiogrāmatas, var klausīties un darīt kaut ko. Izvēlos žurnālus — tehniskos, zinātnes, vēstures. Bērnībā lasīju detektīvromānus, bija tāda grāmatu sērija — ģeogrāfija, ceļojumi, dzīvnieki, vēsture. Tas rosināja iztēli. Visi gatavie piedāvājumi — televīzija, internets — to neattīsta, grāmatas jālasa. Bet jaunieši, ieurbušies telefonos, ķer pokemonus. Metiet tos telefonus ārā, lasiet grāmatas!
— Daudzi jaunieši sūdzas, ka Latvijā grūti, nav darba, aizbrauc.
— Kā tos cilvēkus noturēt… Nezinu, teiksim, “davai” maksājam visiem piecus “sotakus” minimālajā algā vai tūkstoti? Domā, tā būs? Un tas arī parāda vērtību maiņu. Var jau strādāt Anglijā, par lielu naudu cūku fermā tīrīt sūdus, bet “ponts” no tā? Aizbraukt uz visu gatavu ir viegli. Bet radīt kaut ko tepat — tas ir grūtāk.
— Visu gribas uzreiz — māju, mašīnu…
— Jā, daudz ko gribas. Man arī gribas, to pašu māju. Bet viss ir procesā un tik ātri nenotiek. Ja ir dilemma, kam ņemt kredītu — mājai vai darbnīcai, tad jāpaņem darb-nīcai, lai var kredītu atpelnīt.
Sasveicinies ar sauli, un diena izdevusies
— Kā sevi uzmundrini, restartē?
— Katru rītu man ir saules deja. Paskatos pa logu, sasveicinos ar sauli — tas jau liek justies labāk, un diena var sākties. Braucu pastrādāt savā mežā — tas uzmundrina. Pagājušajā pavasarī iestādīju 200 egļu, šogad 300.
— Tavā mājaslapā redzēju arī gleznojumus. Tas ir vaļaspriekam vai arī darbam?
— Kad ir brīvs brīdis, pagleznoju, sen nav bijis laika pieķerties. Pie molberta parasti piesēžos jau ar gatavu ideju. Gleznoju vairāk sev pašam, lai gan ir bijuši arī pasūtījumi. Tagad būs jāņem krāsas un jāmāca to darīt dēlam.
— Kas tev visvairāk kaitina apkārtējos?
— Tāds filozofisks jautājums… Ja īsi jāatbild — pļāpīgums. Par daudz runā, par maz dara.
— Dzīvē vissvarīgākais ir…
— Mans dēls, ģimene. Lielākā vērtība, kas jātur godā. Ja mēs visur — sabiedrībā, darbā — izturētos tā kā pret saviem tuvajiem cilvēkiem, tad būtu citāda dzīve. Mēs paši ar savām īpašībām, izturēšanos veidojam patīkamo vai nepatīkamo ikdienu. Tad taču atkristu tik daudz problēmu, daudz vieglāk būtu dzīvot un strādāt.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Ants Brimerbergs.
Dzimis:
1977. gada 14. septembrī.
Nodarbošanās:
metālmākslinieks.
Izglītība:
Baltijas Krievu institūtā mācījies reklāmas dizainu.
Dzīvesvieta: Aizkraukle.
