Janvārī tautā iemīļotajam dziedātājam Dzintaram Čīčam apritēja 25, jau 15 gadu viņš ir uz skatuves. Latvija Dzintaru iepazina Raimonda Paula koncertos, bērnu “Eirovīzijā”, kur viņš uzvarēja ar skanīgo dziesmu “Tu esi vasarā”, un vēlāk arī raidījumā “Latvijas šlāgeraptauja”. Mūziķis arvien pulcē klausītājiem pilnas zāles. Atzīmējot nozīmīgās jubilejas, Dzintars ar koncertprogrammu “Bučas visiem” dodas pie klausītājiem. 1. martā viņš viesosies Skrīveros.
— Ar koncerttūri “Bučas visiem” svinat gan savu 25 gadu jubileju, gan 15 gadu jubileju uz skatuves. Liela daļa mākslinieku šajā vecumā tikai sāk gūt pirmo pazīstamību un panākumus. Vai jau desmit gadu vecumā domājāt, ka gribētu saistīt savu dzīvi ar mūziku vai arī notikumi pēc uzvaras Latvijas bērnu “Eirovīzijā” attīstījās likumsakarīgi un liktenis pavēra durvis uz lielo skatuvi?
— Bērnībā vairāk gan to gribēja mana dziedāšanas skolotāja, kura virzīja uz dažādiem bērnu konkursiem. Ceļš uz lielās skatuves sākās jau pēc konkursa “Jaunās zvaigznes”, kur mani pamanīja Maestro Raimonds Pauls. Protams, kad sāku strādāt lielajā mūzikas vidē kopā ar augstākās raudzes mūziķiem, pašam tas iepatikās, un tad jau viss notika likumsakarīgi.
— Bērnam desmit gadu vecumā galvenais uzdevums ir apmeklēt skolu, viņam gribas arī satikties ar draugiem, spēlēties. Kā bija mācības un atpūtu savienot ar skatuvi?
— Man jau no bērnības ļoti paveicās ar cilvēkiem līdzās. Skolotājas un skolas vadība, protams, sekoja līdzi manām skatuves gaitām, un viņas tik ļoti lepojās ar mani, ka piedeva kavētās stundas un, tagad jau varu atzīt, dažreiz arī slinkumu. Nebiju ļoti uzcītīgs skolēns, bet skolotājas mani vienmēr “pavilka uz augšu”. Lai cik aizņemts biju koncertos, vienmēr atradu laiku, lai satiktos ar draugiem, sevišķi vasarā — tad uzspēlēt futbolu ar džekiem bija svēta lieta.
— Jaunās koncertprogrammas pieteikums vēsta, ka šī, iespējams, būs jūsu visu laiku krāšņākā programma. Ar ko pārsteigsiet klausītājus?
— Pirms koncerta atklāt detaļas nav īsti labi, tas jāpiedzīvo uz vietas. Programmā skanēs manu 15 koncertēšanas gadu populārākās dziesmas. Tas, kāds nu ir to skanējums, vien jau ir pārsteigums. Ar mani kopā muzicēs instrumentālā grupa pianista Anatolija Livčas vadībā — katrs no grupas ir augsta līmeņa mūziķis, un spēlēt kopā ar viņiem ir lielākā bauda. Koncertu vadīs Kaspars Antess, un mums kopā ir iecerēti stāsti, kas pārsteigs ne vienu vien.
— Kaspars Antess ir vairāku jūsu dziesmu autors. Kā sākās jūsu sadarbība?
— Lai arī esam tuvi radinieki, iepazināmies tikai mūzikas dēļ, tas notika 2011. gadā. Kaspars man piedāvāja veidot kopīgu koncertprogrammu. Klausītāji mūsu duetu pieņēma ar ovācijām, divus gadus koncertējām bez elpas atvilkšanas. Pēc tam Kaspars izvēlējās tikai rakstīt dziesmas un producēt manas programmas, pats vairs negribēja dziedāt. Viņš kļuva par manu komponistu, kurš man sarakstījis dziesmas “Meitene un lauku zēns”, “Likteņlīnijas”, “Dzīve kā seriālā”. Varu droši teikt, ka esam labākais tandēms, kāds vien mūzikā var būt. Saprotam viens otru bez vārdiem.
— Jelgavā esat uzstājies vairākkārt. Šeit arī kļuvāt par uzvarētāju “Amigo” Dzintara dziesmu aptaujas konkursā ar dziesmu “Likteņlīnijas”. Kādas ir atmiņas no pasākuma? Vai balvā iegūtais mikroautobuss joprojām kalpo?
— Jelgava man ir tuva un mīļa, jo katru reizi, kad šeit uzstājos, esmu juties pacilāts un ļoti gaidīts. Es ļoti augsti vērtēju Jelgavas kultūras darbiniekus — atļaušos apgalvot, ka no viņiem varētu pamācīties daudzu pilsētu kultūras menedžeri. Skaņa, gaisma un viss pārējais Jelgavā vienmēr ir izcilā līmenī, tāpēc man kā mūziķim šeit vienmēr ir droši un patīkami koncertēt. Arī iegūtā Dzintara dziesmu balva ir iemesls tam, ka Jelgava man ir īpaša. Tā bija saulaina diena, kad es te uzvarētāja godā iekāpu Dzintara dziesmu busiņā — bija sajūta, ka dzīve iet uz augšu. Un gāja jau arī. Veselu gadu ar busiņu braukāju pa koncertiem, bet pēc gada tas bija jāatdod “Amigo”, jo mans uzvarētāja gads bija beidzies.
— Kopā ar Kasparu un brāļiem Ričiem pirms kāda laika apvienojāties programmā “Čigānzēni”. Ko paši jūsu tautības pārstāvji domā par latviskā vārda “čigāns” lietojumu, kurš ir neitrāls jau latviešu folklorā? Vai tā vietā mūsdienās būtu lietojams nelatviskais apzīmējums “roms”?
— Folklorā taču neviens nelabo vārdu “čigāns”. Tad kāpēc tas būtu jādara citos valodas lietojumos? Vai tad “mēnestiņš čigāniņš” tagad pārtaps par “mēnestiņš romiņš”? Nē taču! Es esmu tikai par vārda “čigāns” lietojumu. Tā arī nesaprotu, kas tieši tur kādu aizvaino…
— Esat piedalījies televīzijas šovā “Izklausies redzēts”. Kādu pieredzi deva šis konkurss?
— Vispār tas bija ļoti smags laiks. Divas sezonas pēc kārtas man bija ļoti apjomīgas koncerttūres, biju radoši un fiziski izsmelts. Godīgi sakot, saņēmu pēdējos spēkus, lai varētu startēt šovā. Tajā laikā arī šķīros no savas dzīvesbiedres, tas bija smags laiks. Bet paldies visiem, kas mani atbalstīja!
— Vai, tik agri nokļūstot uz skatuves, pieaugot nav bijusi doma, ka gribētos pamēģināt darīt kaut ko citu?
— Nekad mūziku neesmu pametis un nekad to nedarīšu. Tas nenozīmē, ka neko citu dzīvē nedaru. Mans pamatdarbs šobrīd ir Anglijā, kur strādāju kompānijā “Amazon” par klientu servisa speciālistu. Arī tas darbs man patīk. Mūzika būs mans sirdsdarbs uz visiem laikiem.
— Ko varat teikt citiem, kas apsver darba iespējas ārzemēs?
— Nevienu nemudinu braukt strādāt citur. Ja vien jums ir iespēja, strādājiet mājās — Latvijā. Tomēr ārpus mūzikas es neko kvalificētu neprotu, bet nekvalificēts darbs Latvijā ir tik zemu apmaksāts, ka nespētu šeit izdzīvot. Man pašam ir jāgādā par sevi, tāpēc man ir svarīgi, lai ienākumi ir pietiekami — gribu justies pilnvērtīgi. Un to man nodrošina darbs Anglijā. Paveicies arī ar darba devējiem — viņi atbalsta manas mūziķa gaitas Latvijā, un arī tagad iedeva atvaļinājumu, lai es varētu doties Latvijas koncerttūrē.
— Nesen klajā nāca vēsts, ka esat pievērsies profesionālajam boksam. Daudziem tas bija pārsteigums. Kā sākās aizraušanās ar boksu?
— Ar cīņas sportu nodarbojos jau kopš bērnības. Galvenokārt, lai uzturētu sevi formā. Man patīk bokss, jo tas trenē disciplīnu un savaldīgumu, kas ļoti noder dzīvē. Nesen Rīgā aizvadīju savu pirmo profesionālo boksa maču, tomēr uzskatu, ka tas ir un būs mans hobijs. Esmu ļoti stratēģisks — man vajag darbu, ar ko var rēķināties arī rīt un aizparīt. Diemžēl mūzika un bokss, manuprāt, nav tādi, tāpēc tie lai paliek mani lielie sirdsdarbi. Šobrīd jubilejas koncertsezonā neatļaujos boksēties, jo, mazums, izsit zobu vai, nedod Dievs, savaino degunu.
— Kādi ir jūsu tuvākie plāni pēc koncerttūres noslēguma?
— Man jāatgriežas Anglijā, jo atvaļinājums būs beidzies. Bet noteikti taps jaunas dziesmas un, kā jau man ierasts, pēc kādiem diviem gadiem droši vien atkal būšu gatavs jaunai programmai, jo bez mūzikas nevaru. ◆
