Nu gan ir trakums! Man jau tā ir tik daudz slimību, tagad būs vēl nervu sabrukums. Iedomājieties tikai — ja pacients dos ārstam tā dēvēto pateicību, viņu varēs saukt pie kriminālatbildības. Bet tad jau nākotnē man cietumos vien būs jāsēž. Es taču nevaru iedomāties mediķiem kaut ko neiedot.
Tā es bez problēmām dabūju gan norīkojumus pie citiem ārstiem, gan rindā pēc receptēm nav jāsēž, gan radiniecei piecus gadus nebija jāgaida operācija, arī slimnīcā sanitārītes ap mani kā irbītes tekalēja. Un ne jau es viena tā domāju. No Latvijas iedzīvotājiem, kuri pēdējos divos gados ārstējušies poliklīnikā vai slimnīcā, katrs trešais neoficiāli maksājis, izmantojis pazīšanos vai pasniedzis dāvanu.
Bet tas taču ir zināms kā reizrēķins — ja gribi būt drošs par savu veselību, var palīdzēt tikai svētā trīsvienība: Dievs, ārsts un kukulis. Man, piemēram, somiņā vienmēr ir arī kāda balzama pudelīte vai konfekšu kaste. Tā teikt, katram gadījumam, jo nevar taču zināt, kad man atkal sakāps asinsspiediens. Taču drošāk, ja ir, ko iedot.
