Iesaka Imants Kaziļuns, laikraksta “Staburags” reportieris
Izdaudzināta, saslavēta ir Jaunā Rīgas teātra izrāde “Vēstures izpētes komisija”. Biļetes uz to ir pārdotas, tā ieguvusi vairākas balvas — Spēlmaņu nakts balvu nominācijā “Gada aktieris” par otrā plāna lomu saņēmis Vilis Daudziņš, balvas nominācijā “Gada lielās formas izrāde”, “Gada režisors” un citas. Izrādes sižets ir par laika posmu pagājušā gadsimta otrajā pusē. Par Valsts drošības dienesta jeb čekas darbu, vervējot aģentus, — metodes, cilvēku raksturi, nodevība un visam cauri joki, anekdotes, komiskas situācijas. Tomēr manu uzmanību izrāde noturēja vien pirmā cēliena garumā. Kad otrajā cēlienā izrādes saturs sāka atkārtoties, tikai aktieriem nomainot lomas, kad falšā lekcija par slepeno Rīgu iemidzināja, atlika vien skumji nopūsties un turpināt izniekot dzīvi vēl dažas stundas. “Šī izrāde būs par to, kā iespējams manipulēt ar cilvēkiem un kā iespējams manipulēt ar vēsturi. Gan toreiz, gan tagad,” teicis izrādes režisors Alvis Hermanis. Manuprāt, cilvēkam, kurš kaut cik ir interesējies par vēsturi, par čekas darbību, varbūt noskatījies kādu mākslas filmu par šo tēmu, izrādes saturs nesniegs jaunu vēstures faktu konstatāciju. Teātrmīlim — arī ne māksliniecisku pārsteigumu. Jo patiesībā joki ir diezgan banāli, brīžiem pat ar pārsteidzošu seklumu. Izrāde kopumā bez intrigas, bez kulminācijas, turklāt bezjēdzīgi izstiepta. Ir izrādes, kuru iespaidā dzīvoju dienām, mēnešiem. Vienīgais iespaids no šīs bija iespaidu neesamība. Turklāt diezgan bezjēdzīgi izrādi skatīties tagad, 2020. gadā. Pagājušajā gadā čekas maisu saturu valdība nolēma atslepenot. Līdz tam, manuprāt, teju viss par čekas aģentiem, upuriem ir izrunāts, izdiskutēts, un sen būtu laiks šo maisu tēmu aizmirst. Centos, tiešām centos saturā atrast ko nozīmīgu, apdomas vērtu. Izrāde lika tos laikus salīdzināt ar šodienu. Arī šodien ir sodītāji un sodāmie. Nedaudz mainījusies vide, un tagad lielā ķerstīšana notiek digitālajā laukā. Vai mainījusies cilvēka daba? Tikai ļoti naivs un lētticīgs tā var domāt. Protams, arī tagad ir pietiekami daudz to, kuri nodos citus un darīs to par mazu algu. Laikam tāpēc, ka ļaunu vēlēt otram esot saldi. Nožēla par izdarīto izskan izrādes beigu daļā. Arī nespēja sadzīvot starp iekšējo pasauli un to, kādu radījis politiskais režīms. Sakropļotas cilvēku dzīves, teju šizofrēniska uzvedība — tās ir režīma sekas. Milzīgais sarkanā terora upuru skaits, kurš izrādē gan pieminēts kā starp citu. Un tomēr, ja jautātu man — vai vērts redzēt? Ja patīk nodrāzti joki, anekdotes par padomju iekārtu, ja negribas neko smagu, pārdomu vērtu — jā. Tikai jānoskaņo sevi pacietīgi sēdēt vairāk nekā piecas stundas ar diviem izkustēšanās pārtraukumiem. ◆
