Aiviekstietes Elīnas Eglītes ikdiena jau gadu ir piepildīta ar mazā Mārcīša smiekliem un asarām. Viņas domas klejo no Kriškalniem līdz Cēsīm. No vecāku mājām līdz vietai, kur pašlaik dzīvo un strādā Mārča tētis. Elīnai vēl tikai 20, apaļo jubileju nesen nosvinējusi reizē ar dēla pirmo dzimšanas dienu.
Dzimšanas dienā aplej ar ūdeni
Pirms diviem gadiem astoņpadsmito dzimšanas dienu Elīna nosvinēja jautri. Tās bija arī viņas iesvētības Priekuļu tehnikuma kopmītnē. Puiši bija labi pacentušies, pat ūdeni uz galvas lējuši. Pēc diviem gadiem mācības nomainīja ar mazuļa auklēšanu. Laiks skrien, un, ja astoņpadsmitā dzimšanas diena bija gaidīta, taču tagad griboties, lai tas uz brīdi apstājas. Šķiet, pavisam nesen kopā ar tēti un mammu brauca uz Rīgas karuseļiem.
Vēl griboties skriet, dejot, bet mazais liek katru soli apdomāt. Citus ar savām problēmām, dodot pieskatīt, negribot apgrūtināt. Šad tad gan gadoties paņemt mazas brīvdienas, bet, lai arī cik daudz spēka un nervu dažkārt “apēd” puikas niķi, jau pēc divām dienām tā visa ļoti pietrūkstot.
Dejos, kad varēs
Elīnas tēvs ir celtnieks, māte strādā fermā, un no abiem jaunā māmiņa mācās veidot savu dzīvi. Pēc tēva ieteikuma gājusi uz viņa reiz absolvēto mācību iestādi Priekuļos. Bērna audzināšanā noder mātes raksturs. “Mamma bērnībā bija ļoti stingra, tāpēc pret savu bērnu es gribētu būt mīļāka, bet no mammas mācos, daru un darīšu tā kā viņa,” apstiprinoši saka Elīna.
Kad jubilārei vēl bija tikai deviņi gadi, pamazām nācās mācīties, kā mantas, tagad arī kosmētiku un rotaslietas, dalīt ar dvīņumāsām Evu un Evitu.
Lielā māsa līdz 6. klasei mācījās Pļaviņās. Bija klusa meitene, bet gan toreiz, gan arī tagad sevi izsaka sportā. Volejbols, arī tautas bumba viņu aizrauj. Un sporta dejas, kurām pievērsīšoties, kā tāda iespēja radīsies. Tagad sportošana aprobežojas vien ar izbraukumu ar velosipēdu. Kad ierados pie Elīnas, viņas māte teica, ka meita baudot skaisto rudens dienu — kamēr bērns guļ, devusies mazā izbraukumā.
Krāso ar krējumu
Pamatskolā pēc 6. klases kādu laiku mācījusies Krapes, bet pēdējos gadus — Odzienas pamatskolā. Pēc tam, kad mazais paaugsies, noteikti vēloties pabeig vidusskolu, iespējams, tad jaunā ģimene jau dzīvos Cēsu pusē. Tur arī visi paziņas un draugi. Bērniņu piedzimstam gaidot arī viena no Elīnas tuvākajām draudzenēm. Esot Priekuļos, var satikt savas vienaudzes — jaunās māmiņas, kopā apspriesties. Kopš palielināts valsts atbalsts, dzīvot kļuvis vieglāk. Daudz palīdz arī Mārča tētis. Tomēr, kad jautāju, vai Elīna jūt, ka dzīve nākotnē ies tikai kalnā, viņa saka, ka ticības labākai nākotnei Latvijā neesot. Ja dzīve būtu iegrozījusies citādi, vai meklētu darbu ārzemēs? Viņa nevilcinoties atbild apstiprinoši. Viena no klasesbiedrenēm uz Angliju aizbrauca pirms trim gadiem, un tagad viņai ir stabila ģimenes dzīve.
Elīna Latvijā dzīvo ar domu pabeigt skolu un strādāt bērnudārzā par auklīti. Ļoti patīk mazi bērni. Arī tagad paziņas šad tad atstāj savus mazuļus pieskatīt.
***
Abu, māmiņas un dēliņa, dzimšanas dienas jau nosvinētas. Skaistais mirklis pilnībā piederējis Mārcim. Ciemos atnāca arī krustvecāki, tuvākie draugi. Mārcis jau staigā, saka “mamma” un “tētis”, prasa, ja kaut ko grib. Māk arī ielīst, kur nevajag. Lielākās blēņas — dzimšanas dienā, kamēr māmiņa novērsusies, “iebraucis” traukā ar krējumu. Pats tajā līdz elkoņiem, grīda un sienas arī baltas. ◆
