Šis būs citāds attiecību stāsts. Nevis par latviešu sievieti un ārzemju vīrieti, bet — otrādi. Anika ir francūziete, viņa dzīvo viena un audzina desmitgadīgu dēlu. Viņa ir četrdesmit gadu veca radošas profesijas pārstāve.
Notika klikšķis
Anikas lielo mīlestību sauc Jānis, un viņš ir latvietis. Viņi iepazinās apmēram pirms pieciem gadiem, kad Anika bija atbraukusi uz kādas filmas prezentāciju. Par šādām tikšanās reizēm parasti saka: notika klikšķis. Tā bija ar Aniku. Kopā pavadītais vakars un sarunas, šķiet, deva viņai spārnus. Vīrietis ar nedaudz skumjajām acīm bija tas, ko viņa meklējusi un izsapņojusi. Viņiem bija tik daudz kā runājama, sapņojama, ka nebija šaubu — viņi ir no vienas planētas.
Mātes aizvējā
Jānis dzīvoja kopā ar māti, kura dēlu aprūpēja, kā vien prata. Par sadzīvi viņam nebija jāuztraucas — mātes aizvējā bija ērta dzīvošana. Varbūt arī tāpēc vīrietis nesteidzās ar sievas apņemšanu. Anika ciemojās pie viņa mājās, kad Jānis bija brīvs no darba (viņš strādāja pie radošiem projektiem), viņš brauca ciemos pie sievietes uz Vāciju, kur viņa bija apmetusies. Kad nebija kopā, viņus saistīja vēstules. Tā tas ilga apmēram divus gadus. Anika staroja. Viņa bija laimīga.
Cita sieviete
Pēc tam Jānis vienkārši pazuda. Nebija ne vēstuļu, ne telefona zvanu. Anika ļoti uztraucās, domāja — ka tik kas ļauns nav noticis, jo nespēja noticēt, ka viņš varētu tā vienkārši pārtraukt attiecības.
Atbraukusi kārtējo reizi uz Latviju, viņa pārliecinājās, ka blakus Jānim viņai vairs nav vietas. To bija ieņēmusi par viņu apmēram desmit gadu jaunāka sieviete. Anika vēlējās izrunāties ar Jāni, bet viņš vairījās no tikšanās. Sagrauta, kā pusnemaņā viņa atgriezās mājās. Sieviete nespēja saprast šādu šķiršanās veidu — vienkārši pārtraukt attiecības. Ja tas būtu noticis Anikas mītnes zemē, viņas brāļi dotos pie Jāņa izskaidroties, jo ir nepieļaujami tā izturēties pret sievieti.
“Esmu viens!”
Pērn viņa no Jāņa saņēma vēstuli. Viņš rakstīja, ka ir nomirusi māte, un lūdza viņu atbraukt. Kad Anika atbrauca, dzīvoklī bija arī otra sieviete. Taču Jānis pievērsās tikai Anikai, un viņi izgāja pastaigāties. Kad atgriezās, sāncense ar visām mantām bija aizgājusi. Anikas sievišķās greizsirdības velniņš gavilēja uzvaras līksmē: “Redz, kā es to tievo latvieti tomēr izkonkurēju!”.
Viņa Jānim neko nepārmeta, jo tas taču bija viņas lielais, mīļais, labais draugs. Šķita, ka viņas dvēselē atkal atgriezies miers.
Kā otrs
bērns
Nu jau pusgadu Jānis dzīvo pie Anikas. Viņa strādā trijos darbos, jo jāuztur arī Jānis, kuram nav darba. Viņš dzīvo mājās, mācās valodu. Anika uzņēmusies visas sadzīves rūpes, tāpat kā savulaik to darīja Jāņa māte. Nesen viņi bija sastrīdējušies. “Nekas nopietns, par sīkumiem!” vēstulē viņa rakstīja draudzenei. Patiesībā viņa bija saslimusi un vēlējusies, lai beidzot arī Jānis mājās kaut ko darītu, taču viņš to nav sapratis. Viņš Anikai ir kā otrs bērns, kuram vajag vairāk uzmanības nekā pašas dēlam Alenam. Zēns savukārt ir ļoti patstāvīgs un varbūt tāpēc ne visai labi saprotas ar Jāni.
Kad draudzenes Anikai saka: “Viņš taču tevi nemīl, tikai izmanto, dzen viņu prom!”, Anika dusmojas. “Viņam ir ļoti skaista dvēsele, bet ne visi to spēj saskatīt,” viņa saka.
***
Nezinu, cik ilgi vēl Anika jūsmos par Jāņa dvēseli. Pēdējā laikā viņa pārtraukusi par sevi rūpēties, mājās staigā lielā Jāņa svīterī, jo viņam esot vienalga, kā draudzene izskatās. Vien nesaprotu, vai tā ir mīlestība, ja sievietei nemirdz acis.
