Aizvadītā nedēļa pagāja, darbojoties ar bērniem, un pēc tās jūtu nelielu patīkamu nogurumu kā pēc labi padarīta darba. Šī ir jau trešā vasara, kopš bērnu centrā “Pepija” organizēju vasaras nometnes bērniem. Tās vadu kopā ar vēl divām skolotājām, ar kurām šajos gados ir izveidojusies lieliska komanda.
Šovasar nometnē bija 24 dalībnieki, jaunākie septembrī sāks mācīties 1. klasē, taču darbos un rotaļās viņi nemaz neatpalika no vecākajiem nometnes dalībniekiem — 5. klases skolēniem. Šī bija dienas nometne, par kuru vecāki maksāja 40 latu, bet 46 latus katram bērnam atvēlēja Pļaviņu novada dome. Vairāku gadu laikā ar darbiem esam pierādījuši, ka nometnes bērniem ir vajadzīgas, tāpēc vienmēr saņemam arī pašvaldības atbalstu. Nometnē ir savs dienas grafiks, bet katrai dienai — cita tēma. Piemēram, vienu dienu iepazinām savu dzimto pilsētu, apskatījām ievērojamākās un interesantākās vietas, atklājām, ka daži bērni baznīcā bija pirmo reizi. Bijām ekskursijā Gulbenē, braucām ar mazbānīti, apskatījām Stāmerienas pili un vizinājāmies zirgu pajūgā, sportojām arī “Mežezera” atpūtas bāzē.
Devāmies arī pārgājienā uz lauku mājām — gājām desmit kilometru, taču pēc peldes ezerā un atpūtas pirtiņā bērni atkal atguva spēkus. Bērni darbojās dažādās radošajās darbnīcās, bet nometnes noslēgumā devāmies lāpu gājienā pa pilsētu. Tā ir tikai daļa nometnē piedzīvotā. Esmu pārliecināta, ka bērnu iespaidi ir krāsaināki un spilgtāki. Ja vien ir tāda iespēja, vecākiem vasaras brīvlaikā bērni būtu jāsūta uz kādu nometni. Tur viņi ir citos apstākļos, mācās kļūt patstāvīgi un aizmirst teicienu, kas vecākiem jau apnicis: “Man nav, ko darīt!”. Nometnēs vienmēr ir, ko darīt! Izmantojot jaunās tehnoloģijas, dažu stundu laikā īsu notikumu aprakstu un fotogrāfijas ievietojām savā mājaslapā — tā vecāki uzreiz uzzināja, ko esam darījuši. Nometnes beigās dalībnieki saņēma apliecību, ka ir guvuši zināšanas par personīgo drošību un attīstījuši radošās prasmes.
Pagājušajā nedēļā vidusskolu absolventi uzzināja centralizēto eksāmenu rezultātus. Arī mana meita šogad beidza 12. klasi, un man ne tikai kā skolotājai, bet arī kā mātei ir savs viedoklis par izglītības sistēmu. Man nav pieņemami, ka jaunieši eksāmenu rezultātus uzzina teju mēnesi pēc izlaiduma. Manuprāt, tas ir nejēdzīgi, jo arī tie skolēni, kuri ir labi mācījušies un kuriem nevajadzētu īpaši uztraukties, tomēr nervozē. Ja es būtu izglītības un zinātnes ministre, es sāktu reformas šajā jomā un atgrieztos pie iepriekšējās kārtības, kad absolventi izlaiduma dienā saņēma arī dokumentus, ne tikai ziedus.
Par to, ka Latvijā izglītības jomā valda haoss, liecina vēl viens fakts — eksperti pagājušajā nedēļā paziņoja, ka izvērtētas 854 augstskolu studiju programmas un apšaubīta 55 studiju programmu ilgtspēja 23 augstskolās. Kā lai jaunietis mūsdienās ir drošs par to, ko izvēlējies studēt?
Lasīju, ka mazturīgie un trūcīgie iedzīvotāji saņem Eiropas Savienības pārtikas pakas ar plašāku produktu klāstu. Šis ir jautājums, uz kuru nevar atbildēt viennozīmīgi — domāju, ir ģimenes, kurām tas patiešām ir liels atbalsts, bet ir arī tādas, kuras pie sociālās palīdzības pieradušas un pašas neko vairs necenšas darīt. Ļoti daudz atkarīgs no cilvēka. Uz dienas centru “Pepija” nāk dažādu vecumu bērni no atšķirīgiem sociālajiem slāņiem. Redzu, par kuru bērnu rūpējas, ja arī dzīvo trūkumā. Piemēram, ir kāda ģimene, kurā tēvs kādu laiku viens pats audzināja četrus bērnus, pastāvīga darba viņam nebija, ik pa brīdim piepelnījās. Redzēju, ka bērniem nav pati labākā aprūpe, tomēr tēvs par viņiem gādāja, cik spēja, un uztraucās. Saņēmis algu, viņš uz centru pēc bērniem atnāca ar milzīgu konfekšu tūtu — atnesa saldumus visiem bērniem. Manus iebildumus, ka pašiem vairāk vajag, viņš neņēma vērā, lai gan zinu, ka lietderīgāk būtu bijis nopirkt pārtiku savai ģimenei. Lūk, tādiem cilvēkiem arī vajag palīdzēt!
Valsts prezidents Andris Bērziņš paudis nepieciešamību izvērtēt — būvēt vai nē vēl vienu hidroelektrostaciju uz Daugavas. Dzīvojam līdzās Daugavai un plūdus katru gadu uztveram kā dabas stihiju, esam arī pieraduši vērot burvīgos dabasskatus pavasarī, kad ledus iet. Ar bērniem pārrunājām, ka esam “slaveni”, dzīvojot pašā Daugavas krastā, jo pavasaros mums vienmēr pievērš lielu uzmanību — Pļaviņās viesojas gan preses, gan televīzijas pārstāvji. Vēl vienas HES būvniecība uz Daugavas nav lietderīga, domāju, ka svarīgāk tomēr ir nosargāt skaisto dabu un upi, kas mums ir.
Tā kā vasara vēl ir tikai pusē, novēlu visiem lasītājiem to kārtīgi izbaudīt un atpūsties, tad arī būs spēks jauniem darbiem!
