“Esmu patiešām laimīga, jo man ir tik labi bērni! Viņu dēļ prieks dzīvot un strādāt,” atzīst piecu bērnu māmiņa vietalviete Gaida Podniece.
“Esmu patiešām laimīga, jo man ir tik labi bērni! Viņu dēļ prieks dzīvot un strādāt,” atzīst piecu bērnu māmiņa vietalviete Gaida Podniece.
Kad aicinu viņu uz sarunu, kuplās ģimenes māte sākumā saminstinās. Stāstu, ka runāsim par bērniem, un savāds prieks iemirdzas mātes acīs. Sak’, par bērniem gan varam! Jau pēc mirkļa saprotu — lai kā šajā ģimenē dažkārt būtu par maz, viņiem netrūkst vissvarīgākā — mīlestības.
Brāļi noskata māsas
Viss sākās mazliet neparasti — divi brāļi apprecēja māsas. 1976. gada jūnijā kāzas svinēja Bruno vecākais brālis un Gaidas jaunākā māsa, savukārt Bruno nolūkoja vecāko māsu Gaidu. Pēc pusgada arī viņi apprecējās.
Gaidas dzimtā puse ir Madonas rajona Sausnējas pagastā. Viņa augusi četru bērnu ģimenē. Pēc pamatskolas beigšanas mācījusies un strādājusi Ogrē par šuvēju. “Kad apprecējāmies, vīrs “atvilka” mani uz laukiem,” atceras Gaidas kundze. “Tad viens pēc otra piedzima bērni, un viss mans mūžs bijis veltīts viņiem.”
Divdesmit gadu kāds iet uz skolu
Vietalvas pagasta “Zobēnos”, kur dzīvo Podnieku ģimene, vislielākie svētki ir tad, kad kopā pulcējas visa ģimene.
Gaidas un Bruno Podnieku atvasītes — Jānis, Eva, Ainārs un Elma — strādā un mācās citur, ik dienu mājās ir tikai pastarīte Sanita. Jānis (26 gadi) beidzis Tehnisko universitāti, nu strādā Rīgā, Eva (24) jau vairākus gadus strādā un mācās Vācijā. Arī Ainārs (22) mācības Sporta pedagoģijas akadēmijā veiksmīgi apvieno ar darbu. Katru nedēļas nogali mājās ierodas Elma (17), kura mācās Ķeguma komercnovirziena vidusskolā.
“Visu mūžu kā cāļu māte esmu ar bērniem auklējusies, allaž bijusi viņiem blakus priekos un bēdās,” atzīst Gaidas kundze. “Apmēram divdesmit gadu kāds bija jāsapoš uz skolu un jāsagaida mājās. Vienmēr esmu atbalstījusi arī visus skolas pasākumus. Allaž izbrīvēju laiku, lai aizietu uz skolu, aprunātos ar skolotājiem. Daudzus gadus darbojos arī Odzienas pamatskolas vecāku padomē. Esmu enerģiska, un bērniem tas iedzimts.
Mūsu ģimenē nemaz nav tik labi materiālie apstākļi, bet visi grib mācīties. Kad vecākie bērni studēja, mazie mācījās pamatskolā, bija grūti. Laukos paēduši esam, taču liekas naudas nav.”
“Māmiņ, tev viss nāk atpakaļ!”
Nu bērni jau pieauguši, un mātei sācies pavisam cits dzīves posms. Vidusskolniece Elma smej: “Redzi nu, māmiņ, cik ātri tev viss nāk atpakaļ!”.
Par katru bērnu mātei prieks. Jo lielāks, ka viņi tik veiksmīgi pratuši atrast savu ceļu dzīvē. Jānis un Ainārs jau kopš mazotnes sporto, un šajā jomā gūti ievērojami panākumi gan rajona, gan valsts līmenī. Vecākais brālis tagad palīdz skolot jaunākos. Mātei allaž piekodina: “Nevajag pārlieku izlutināt!”. Pats gan, svētdienas vakarā Elmu līdz skolai Ķegumā vedot, allaž pamanās kādu latiņu māsai iedot. “Viņam tik laba sirds,” priecājas māte. “Arī man allaž apvaicājas, vai nevajag naudu.”
Dāvana — ceļojums uz Minheni
Pagājušajos Ziemassvētkos Jānis sagādājis mātei neaizmirstamu dāvanu — ceļojumu uz Minheni. Reizē apciemot meitu un atpūsties. Eva uz Latviju atbrauc tikai vasarās. Viņa sāka studijas augstskolā “Turība”, tad aizbrauca uz Vāciju. Nopelnīja studijām naudu, nu turpina mācīties tur. Jau pieradusi pie svešās zemes un tās ļaudīm.
Elma mācās labi, un viņai vienmēr kāda spoža ideja ienāk prātā. Sanita ir nosvērta, par skolas dzīvi daudz nestāsta, nesūdzas.
Arī pati Gaida izmanto izdevību iemācīties kaut ko jaunu. Nevar taču atpalikt no bērniem! “Nesen skolā bija psiholoģes lekcijas. Gāju, klausījos un vērtēju, ko varu darīt savādāk. Man patika,” stāsta Gaidas kundze.
Mātei ved šokolādi
Kā jāaudzina, lai būtu tik labi bērni? “Bērni reiz atzina, ka es esot stingra māte. Viņiem jau kopš mazotnes bijis kāds pienākums,” stāsta māmiņa. “Saimniecībā darbu vienmēr var atrast, bet manējos nekad nav bijis jāskubina strādāt vai mācīties. Bērni arī tagad saka — tu, mamm, strādā, arī mums jāstrādā. Priecājos, jo viņi apzinās, ka visu var nopelnīt tikai ar darbu.” “Zobēnu” piemājas saimniecībā ir trīs gotiņas, visos darbos palīdz vīrs Bruno. Gaida piedalās arī sabiedriskajos darbos pagastā. “Līdz pensijai vēl tālu, man ir 49 gadi, tāpēc jānopelna kāds latiņš,” bilst viņa.
“Bērni atbrauc, samīļo, un kļūst tik gaiši. Varam par visu izrunāties, pasmieties. Mums kopā ir labi.
Bērni vienmēr ciemkukulim ved šokolādi, man tā ļoti garšo, tāpēc jau esmu tik apaļa,” smej māte. “Citi man saka — tu gan esi laimīga. Aizdomājos un pēkšņi apjaušu — tā tiešām ir!”. Kā gribēdama pārliecināt, cik patiesi ir viņas vārdi, Gaidas kundze vienkārši piemetina sev raksturīgo teicienu: “Nopietni!”.
