“Mainās laiki, mainās tikumi” — var secināt, noskatoties dāņu kinorežisora Larsa fon Trīra erotisko drāmu “Nimfomāne”. Bezkaunīga, brutāla, absurda, tabu graujoša — tādi epiteti veltīti šim kinodarbam. Šī ir viena no retajām filmām, kurā neielaiž skatītājus līdz 18 gadu vecumam.
Filmu Igaunijā aizliegts skatīties līdz 14 gadu vecumam, bet Lietuvā un Turcijā vispār aizliegts demonstrēt. Tiesa, aizliegums nedaudz raisa smīnu, jo bērni ne to vien internetā ir redzējuši…
Šņukst visa zāle
Tā sauktajos padomju laikos, kad kinoteātri vēl bija arī lauku rajonos, par bērnus (līdz 16 gadu vecumam) maitājošām filmām uzskatīja tādas, kurās vīrietis sievietei kādā kadrā bija pienācis teju tuvāk par metru. Atceros savu “grēka” darbu — man bija tikai 15, un es, uzāvusi augstpapēžu kurpes, ielavījos uz aizliegtās spāņu filmas “Šantaklēras karaliene” seansu. No filmas atmiņā palicis vien tas, ka viņš sēž skatītāju zālē un pār vaigiem viņam rit asaras, jo tikko uz skatuves ir pazinis savu mīļoto, kura slēpusi, ka ir kabarē dziedātāja. Tā kā viņa ģimenē valda vecmodīgi aizspriedumi un, neredzot nākotni kopā ar mīļoto, viņš metas jūrā. Ak, jā, bija laikam filmā arī viens skūpsts, protams, ne jau gultā kailiem. Filmas beigās toreiz slapjš mutautiņš, baudot “aizliegto augli”, man nebija vienai. Šņukstēja visa zāle.
Stāsts ar intīmām detaļām
Daļai skatītāju, īpaši vecākajai paaudzei, filmā “Nimfomāne” redzamais droši vien šķistu kaut kas prātam neaptverams. Aukstā ziemas vakarā kāds vientuļš kungs atrod uz ielas smagi piekautu sievieti un aizved viņu uz savām mājām. Vīrietis apkopj sievietes brūces, bet viņa tikmēr vaļsirdīgi un atklāti stāsta viņam par savu erotikas piesātināto dzīvi… Džo, tā sauc sievieti, ir pašpasludināta nimfomāne, viņas stāstu papildina neskaitāmas atklātas seksuālas ainas — netrūkst dzimumaktu, intīmu detaļu, partneru ģenitāliju attēlu…
Daudziem vārds “nimfomānija” būs svešvārds. “Nimfomānija” tulkojumā no grieķu vārdiem “nymphe” un “mania” nozīmē “līgavas mānija”. Diemžēl nereti šī mānija ir patoloģiska sievietes dzimumtieksme. Sieviete kļūst par savu seksuālo tieksmju vergu, viņa tām pakārto visu dzīvi. Haoss, nesakārtotība sevī arī rada šo pārspīlēto tieksmi pēc seksa.
Arī latvieši
neatpaliek
Tikpat šokējoša kā filma ir arī reklāma. “Nimfomānes” veidotāji filmas publicitātes un reklāmas kampaņai radījuši plakātu sēriju, kurā filmas zvaigžņu sejas redzamas orgasma laikā. Šī kampaņa piesaistīja mediju uzmanību un iemantoja popularitāti, tādēļ pirms filmas pirmizrādes Dānijas kinokritiķi un žurnālisti piedalījās paši savā fotosesijā, pozējot fotogrāfam gluži tāpat kā filmas “Nimfomāne” aktieri. Dāņu drosmīgajai kampaņai sekoja arī Polijas un citu valstu žurnālisti un Larsa fon Trīra daiļrades cienītāji, izpelnoties starptautisku mediju uzmanību.
Neatpaliek arī latvieši. Gaidot “Nimfomānes” Latvijas pirmizrādi, filmas izplatītājs “Acme Film” sadarbībā ar Dailes teātra aktieriem un vadošajiem Latvijas kinokritiķiem radījuši savu “Nimfomānes” plakātu, kurā pašmāju skatuves zvaigznes un kino eksperti fotogrāfam pozē tādā pašā veidā kā filmas aktieri.
Kinokritiķe Dita Rietuma, kura kopā ar Dailes teātra aktieriem un kino cienītājiem arī piedalījās filmas Latvijas plakāta tapšanā, skaidro, ka šī kinolente ir domāta salīdzinoši šauram lokam skatītāju, kuri zina Trīra rokrakstu.
Filma — lamatas
Vienisprātis ar viņu ir arī 25 gadus vecā Inese, kura allaž sekojusi režisora daiļradei: “Esmu redzējusi pirmo daļu. Filma patiesībā ir nopietna. Filmas varone diezgan bezkaislīgi stāsta savus piedzīvojumus, bet skatītājs var atrast, kur pašņukstēt, piemēram, kad viņa pāris dienu pavada slimnīcā pie sava mirstošā tēva, kurš ir vienīgais līdz galam pozitīvais cilvēks viņas dzīvē, vai arī, kad viņa stāsta par to, ka jūtas, it kā būtu pilnīgi viena kosmosā.
Manuprāt, filma ir lamatas tiem, kuri uzķērās uz provokatīvajām reklāmām un gaidīja tikai plikumus. Viņiem ir dota iespēja vai varbūt viņi pat ir spiesti iedziļināties un saprast kaut ko vairāk — pirmkārt, paralēles starp seksuālajiem (attiecību) procesiem un procesiem dabā, mūzikā (piemēram, viņai mīļākais ir kā kaķis — atnāk, kad grib, prasās iekšā, bet, kad durvis jau ir atvērtas, ienākt iekšā nemaz nesteidzas). Otrkārt, ļoti atklāta sievietes iekšējo emociju gamma — tas, ka viņa “d…” vairāk, nekā vajadzētu, nemaina sajūtas, cik viegli viņa var melot, manipulēt ar vīrieti, izjust pārākumu un vienaldzību reizē, un kā tas viss mainās, kad viņa vienā ņem un iemīlas.
Mēs ar draugu kaut kādā ziņā arī bijām uzķērušies uz tā, ka visu laiku būs plikumi, jo sarunājām, ka iedzersim pirmo malku vīniņa tikai tad, kad būs redzams kaut līdz pusei kails ķermenis — nācās gaidīt ilgāk, nekā plānojām, jau sākām pārdomāt spēles noteikumus, bet tad vienā epizodē pie sienas bija kalendārs ar puspliku meiteni… Seksuālie kadri ir salīdzinoši estētiski un neilgi, bet nu, protams, daudz…
Patiesībā jau Larss fon Trīrs ir provokācija, un visi, kuri šausminās par filmu, pat to neredzējuši, nemaz nesaprot, ka tieši to no viņiem arī gaida gan pats režisors, gan visa viņa komanda.” ◆
