Novembra sākums pļaviņietes Ilzes Seipules ģimenē bagāts jubilāriem — dzimšanas diena ir vīram Jurim, dēlam Andrim, bet pa viduci svētki arī pašai.
Novembra sākums pļaviņietes Ilzes Seipules ģimenē bagāts jubilāriem — dzimšanas diena ir vīram Jurim, dēlam Andrim, bet pa viduci svētki arī pašai.
Šogad Ilzei jubileja tāda pusapaļa — 45. Kā saka pati gaviļniece — tas nav ne daudz, ne maz, tikai jābrīnās, kā skrien laiks. Šķiet, ka nesen atnākusi dzīvot un strādāt uz Pļaviņām pēc augstskolas beigšanas, bet jau pagājis 21 gads. Pļaviņu vidusskola, kurai tagad dots Marijas Brimmerbergas vārds, ir Ilzes Seipules pirmā un vienīgā darbavieta. Viņa skolēniem māca vācu valodu un ceturto gadu veic arī mācību pārzines pienākumus.
— Pēdējā laikā pieprasītāka ir angļu valoda, bet arī vācu valoda bērnus saista, un viņi vēlas to mācīties. Šobrīd dažādas svešvalodas cilvēkam dod lielākas iespējas, ko vajag izmantot, — saka skolotāja.
Noraksta mājasdarbus
Viņa atzīst, ka pašai valodu apguve padevusies jau skolas gados, un klasesbiedri itin bieži lūguši norakstīt mājasdarbus.
— Bērnībā vēlējos kļūt par bibliotekāri vai ģeogrāfijas skolotāju. Man šķita interesanti visu dienu būt starp grāmatām, kur varētu tik daudz lasīt. Savukārt ģeogrāfija saistījās ar ceļojumiem un citu zemju iepazīšanu. Tomēr kļuvu par vācu valodas skolotāju. Agrāk cilvēki mazāk pievērsa uzmanību svešvalodām, jo nebija tām pielietojuma. Tomēr studētgribētāju Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē netrūka, — stāsta Ilze Seipule.
Viņas dzimtā puse ir Lubāna, kur pabeigta vidusskola. Pati atzīst, ka savulaik bijusi apzinīga skolniece un skolotājiem problēmas nav sagādājusi.
— Vidusskolas gadi īpaši palikuši labā atmiņā, jo bijām saliedēta klase. Vēl tagad tiekamies salidojumos. Arī ar bijušajiem studiju draugiem. Mūs varbūt nevieno ļoti ciešas attiecības, bet zinu, ka uz šiem cilvēkiem vienmēr varu paļauties un lūgt palīdzību. Tā ir paliekoša vērtība, un šajā ziņā man ar draugiem dzīvē veicies, — stāsta pļaviņiete.
Prieks par bērniem
Lielākā daļa Ilzes Seipules studiju biedru gan nestrādā skolā, bet viņai patīk šī profesija. Tas nav vienmuļš darbs, un katrai dienai var būt kāds negaidīts pagrieziens. Savulaik ģimenē viņi bija divi skolotāji — vīrs Juris Pļaviņu vidusskolā mācīja fiziku, bet nu jau vairākus gadus strādā citā profesijā. Dēls Andris ir students un apgūst vides zinības, bet meita Agnese ir 11. klases skolniece.
— Lielas raizes un pārdzīvojumus bērni nav sagādājuši. Ne vienmēr pieticis laika mums būt kopā, un arī nekad neesmu speciāli domājusi, kā viņus audzinu, — saka Ilze Seipule.
Nevar pagūt iemācīties
Jubilāre atzīst, ka dzīvē bērnības sapnis nav zudis — darbā ir daudz grāmatu. Arī citu valstu dzīvē iznāk ielūkoties, vairāk gan lasot par to.
Viņa uzskata, ka ikvienam vajadzētu apmeklēt to valsti, kuras valodu viņš mācās. Vācijā Ilze Seipule bijusi vairākkārt. Bijuši privāti un mācību braucieni. Šobrīd viņa ieguvusi stipendiju mācībām divgadīgā starptautiskā skolotāju multiplikatoru programmā. Tajā piedalās skolotāji no dažādām valstīm, viņi iegūs sertifikātu mācīt kursus. Ilze Seipule ar aizrautību tver katru iespēju izglītoties. Mācību metodika mainās, un viss jāapgūst. Turklāt vācu valodā katru gadu nāk klāt 4000 jaunu vārdu. Visus pat nevar pagūt iemācīties!
Patīk pilsēta
Vasaras ģimene lielākoties pavada dzimtajā Lubānas pusē, kur joprojām dzīvo Ilzes mammīte.
— Tur ir mūsu lauku mājas. Šobrīd apzinos, ka laukos tomēr nevarētu dzīvot, jo vairāk saista pilsēta. Agrāk gribēju dzīvot Rīgā, bet nebija tādu iespēju. Tagad gan nekādas krasas dzīvesvietas pārmaiņas neplānojam. Gribētu vairāk ceļot, jo pasaule nav daudz redzēta. Vēlos doties uz Skandināvijas valstīm, īpaši Norvēģiju, — saka Ilze Seipule.
Viena no jubilāres mīļākajām nodarbēm ir braukt ar velosipēdu. Par sportošanu to nosaukt nevarot, bet savam priekam dara. Joprojām patīk lasīt grāmatas. Tā kā šobrīd daiļliteratūrai maz var atlicināt laiku, labprāt Ilze lasa žurnālus.
