Maija vidū “Staburagā” publicētais Alberta Zarāna rakstiņš par Vecsalienas pili uzjundīja atmiņas koknesietim Miervaldim Unguram.
Maija vidū “Staburagā” publicētais Alberta Zarāna rakstiņš par Vecsalienas pili uzjundīja atmiņas koknesietim Miervaldim Unguram.
Vecsalienā aizritēja Miervalža bērnība. 1928. gadā viņa tēvs Arvīds Ungurs te sāka strādāt par valsts lauksaimniecības paraugfermas pārzini. Ģimenei ierādīja dzīvokli pils ēkā. Te bija arī istabiņa dažām strādniecēm un kanceleja.
Apmēram pusi pirmā stāva un otro stāvu aizņēma Vecsalienas pamatskola, kurā mācījās ap 200 skolēnu. Tikai aptuveni puse no viņiem bija latvieši. Mācības skolā notika latviešu valodā. Katru pirmdienu bija ticības mācības stundas. Pils ēkā bija izvietots arī internāts.
Miervaldim toreiz bija nedaudz pāri 10 gadiem. Jūsmot par pils apkārtni gan daudz neiznāca, jo zēna aprūpē bija ap 300 dažādu vistu. Katrai šķirnei bija ierādīts savs nodalījums. Jānim vajadzēja vistas pabarot, savākt olas, tās nosvērt un reģistrēt.
Saimniecībai, kurā tēvs strādāja, piederēja 86 hektāri zemes. Lielajā kūtī bija 36 govis, bet cūku novietnē — ap 60 cūku. Zirgu stallī mita 10 darba zirgu un trīs vaislas ērzeļi. Atsevišķā nodalījumā bija vieta arī diviem vaislas buļļiem. Milzīgajai saimniecībai lopbarības pietika no pašu izaudzētā. Auzas, āboliņš, graudi un kartupeļi palika pāri arī pārdošanai. Nekādas raizes nesagādāja piena nodošana, jo pienotava bija ap 300 metru no kūts.
Pirmais darbs, ko tēvs veica jaunajā darbavietā, bija padziļinātas mēslu krātuves izbetonēšana visas kūts garumā. Krātuves galā bija betonēta apmēram 150 kubikmetru vircas bedre. Viss tika darīts tā, lai nekas no dabīgā mēslojuma neaizietu postā.
Vecsalienā Unguru ģimene nodzīvoja līdz 1934. gadam.
