Ikdiena man aizrit darbā Madonas novadā — jau sešus gadus strādāju akciju sabiedrībā “Sadales tīkls”, šobrīd par datubāzes analītiķi. Tas ir darbs birojā pie datora.
Savukārt darbdienu vakaros un sestdienās brīvprātīgi vadu nodarbības bērniem biedrības “Vietalvas kodols” bērnu un jauniešu centrā. Jo bērnus un jauniešus vairāk iesaistīsim sporta un citās aktivitātēs, jo viņi izaugs par labākiem un veselākiem cilvēkiem. Mūsu galvenais noteikums, sanākot visiem kopā — būt draudzīgiem, izpalīdzīgiem un atbalstīt vienam otru. Mums jau ir izveidojušās tradīcijas, viena no tām ir sveikt vienam otru vārdadienā.
Mācot labo, popularizējot veselīgu dzīvesveidu, mēs bērnus un jauniešus varam pasargāt no tāda posta kā “spais” lietošana. Esmu dzirdējusi, ka to varot iegādāties arī Pļaviņās.
Pagājušajā nedēļā Saeima beidzot pieņēma grozījumus Krimināllikumā, kas aizliedz “legālo” narkotiku tirdzniecību. Taču šie grozījumi ir novēloti, tos vajadzēja pieņemt jau sen, tad, kad radās “spais” draudi. Tik daudz jauniešu jau ir cietuši no “spais”, cietēji ir arī vecāki un mediķi.
Labklājības un Finanšu ministrijas vienojušās, ka valsts līdzfinansētajās vasaras darba vietās viens skolēns varēs strādāt vienu mēnesi, nevis divus, lai nodarbinātu 10 481 jaunieti, nevis tikai 5575. Tam valsts budžetā paredzēti divi miljoni eiro. Nodarbinātības valsts aģentūrā drīz varēs pieteikties kā skolēni, tā darba devēji, cerams, atsaucība būs arī mūsu pusē. Valsts bērnu un jauniešu nodarbināšanai varētu atvēlēt vēl vairāk līdzekļu, lai iesaistītu krietni lielāku jauniešu skaitu.
Tiesas lēmums atjaunot amatā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi man nebija pārsteigums. Juta Strīķe par sevi ir radījusi taisnības cīnītājas iespaidu, vienmēr pauž savu viedokli un nebaidās, ja viņas un citu uzskati ir atšķirīgi. Iespējams, no viņas kāds vēlējās atbrīvoties, varbūt kādam ļoti sāpēja “varžacis”, uz kurām viņa ir uzkāpusi, bet varbūt ir kāda cita patiesība — iespējams, viņa nemaz nav tik “pūkaina”, kā šķiet, skatoties no malas. Savulaik savas stingrās nostājas dēļ simpātiska man šķita arī bijusī Valsts kontroliere Inguna Sudraba, bet, televīzijā vērojot viņas tikšanos ar Šleseru, Sudrabas pozitīvais tēls sāka izgaist, arvien vairāk jādomā par dažādām politiskajām spēlēm.
Karadarbība Ukrainā mūsdienās, 21. gadsimtā, šķiet absurda un prātam neaptverama. Likās — valstu kari ir pagātnē, un vīriešiem nebūs jāmirst karojot, taču Krievijas prezidenta Vladimira Putina ambīcijas ir satricinājušas visu pasauli. Pagājušajā nedēļā pro-
krieviskas vienības pārņēma varu Ukrainas austrumos, savukārt Ukraina pret šiem “teroristiem” sākusi cīņu, un svētdien notika sadursmes, bija jau pirmie kritušie. NATO un augstas Rietumu organizāciju un valstu amatpersonas paziņojušas, ka prokrievisko kaujinieku vidū ir Krievijas armijas formās ģērbti un ar Krievijas armijas ieročiem bruņoti speciālo vienību kareivji, ka tiks noteiktas ekonomiskas sankcijas pret Krieviju, bet ko gan tas līdz — Krievija turpina savu ekspansiju, aizsedzoties ar saukli “tie neesam mēs”, bet gan vietējās pašaizsardzības vienības. Bijušais ASV valsts sekretāres Olbraitas vietnieks Telbots sacījis, ka Putins bijušajai Padomju Savienībai un Krievijai kļūs par to pašu, par ko Miloševičs Serbijai — katastrofu.
Karadarbība Ukrainā liek justies nedroši un neomulīgi arī mums — tas ir solis cilvēces iznīcības virzienā, jo ieroči mūsdienās ir ļoti attīstīti un moderni. Tomēr, salīdzinot ar Ukrainu, mēs Latvijā un arī Vietalvā varam justies kā Dieva azotē.
Politiskajos un ekonomiskajos jautājumos necenšos iedziļināties, tomēr domāju, ka Ukrainas un Krievijas krīze kaitēs arī mūsu ekonomikai. Mēs, tāpat kā daudzas citas valstis, esam atkarīgi no Krievijas gāzes un citiem resursiem, un šī lielvalsts to izmanto, citas valstis cenšoties nospiest uz ceļiem.
Pagājušajā nedēļā pie valdības ēkas Rīgā notika krievvalodīgo pikets, protestējot pret latviešu valodas plašāku ieviešanu krievu skolās. Pozitīvi ir tas, ka pēc mītiņa ir sācies krievvalodīgo un izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes dialogs. Domāju, ka dialogā ir jārod kompromiss, lai būtu apmierinātas abas puses. Latviešu valoda ir jāmāca vairāk un jākontrolē, kā tas tiek darīts. Piemēram, Daugavpilī esmu piedzīvojusi situācijas, kad jauni cilvēki ne vārda neprot latviski. Daugavpilī jūtos kā ārzemēs, jo tur visi runā krieviski. Mums ir divas galējības — daudzi krievu jaunieši neprot latviski, bet latviešu jaunieši neprot krieviski, līdz ar to kā vieniem, tā otriem rodas problēmas, meklējot darbu.
Man ir prieks par mūsu hokejistu Kasparu Daugaviņu, kurš atzīts par labāko hokejistu Eiropā. Drīz, maijā, Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā sāksies pasaules čempionāts hokejā, un tam sekos līdzi arī mūsu ģimene. Kopā ar draugu ģimeni esam bijuši arī uz spēlēm “Arēnā Rīga”, un tur var ļaut vaļu emocijām. Hokeja spēles klātienē uzlādē, ir vienotības izjūta.
Lepojos ar latviešu operzvaigzni Kristīni Opolais, kura diennakts laikā debitēja vadošās lomās divos iestudējumos Ņujorkas Metropolitēna operā. Latvijas vārds labā nozīmē izskan pasaulē, jo šī operas teātra 131 gadu ilgajā vēsturē līdzīga sasnieguma nav bijis. Man ļoti patīk arī operdziedātājas Kristīnes Zadovskas balss, februārī biju viņas koncertā Rīgā. Kad vien būs iespēja, apmeklēšu Operu.
Mākslinieku grupa rosina Rīgā beidzot uzcelt Laikmetīgās mākslas muzeju. Vai tiešām jāceļ? Vai Rīgā trūkst ēku, kuras tam varētu izmantot? Daudz kas tiek uzcelts, pēc tam uzņēmēji vai iestāde bankrotē, un ēkas paliek tukšas. Piemēram, kad biju Jūrmalā, netālu no Jomas ielas redzēju grandiozu stikla ēku. Uzņēmējs ir bankrotējis, bet līdzās kāds cits atkal ceļ lielu ēku.
Piektdienu vakaros parasti cenšos ģimenei pagatavot ko gardu, bet sestdienu vakaros mēs dodamies uz lauku pirti relaksēties un uzkrāt spēkus jaunai darba nedēļai. Svētdienu pavadīju, atpūšoties kopā ar ģimeni un palīdzot bērniem gatavoties skolai. Svētdienas pēcpusdienā kopā ar vīru arī apmeklējām deju grupas “Dzirnas’’ koncertu “Barčikā”.
