Jau 26 gadus Esmeralda Cirse ir Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļas medicīnas māsa. Viņa ļoti labi saprotas gan ar pacientiem, gan viņu vecākiem, mazos slimniekus samīļo un paauklē.
Jau 26 gadus Esmeralda Cirse ir Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļas medicīnas māsa. Viņa ļoti labi saprotas gan ar pacientiem, gan viņu vecākiem, mazos slimniekus samīļo un paauklē.
Tuvāki pamestie mazuļi
Esmeralda ir daudzesiete, savulaik beigusi Daudzeses pamatskolu un kopā ar draudzenēm devusies mācīties par bērnu māsu 3. medicīnas skolā Rīgā. Sākumā meitenei medicīna patikusi, taču, iepazīstot darbu slimnīcā, sāpējusi sirds par katru slimu bērniņu. Viņa mācību laikā strādājusi par sanitāri Bērnu klīniskajā slimnīcā. Tur guvusi labu rūdījumu un, skolu beidzot, jutusies savā arodā droši un pārliecinoši. Esmeraldai vistuvākie bijuši pamestie bērniņi, tāpēc viņa domājusi strādāt kādā bērnunamā.
Taču par pirmo un vienīgo darbavietu Esmeraldai Cirsei kļuva Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļa. Šo slimnīcu viņa izvēlējās, lai būtu tuvāk dzimtajai Daudzesei.
Prot mierināt
Kolēģes un nodaļas vadītāja Janīna Pauriņa Esmeraldu raksturo kā ļoti iejūtīgu un sirsnīgu māsiņu, kura prot nomierināt vai katru raudošu un izbijušos slimnīcā nonākušo mazuli. Īpaši tad, ja mazais svešajā vietā ir bez mātes.
Esmeralda atzīst, ka pat pavisam mazs bērniņš kļūst mierīgāks, ja viņu paņem rokās un piespiež pie sirds, samīļo, maigā balsī parunājas vai nodzied kādu dziesmiņu. Lielākos var ieinteresēt ar kādu skaistu rotaļlietu vai grāmatu.
Kā citā pasaulē
— Bērni pirmajās dienās slimnīcā jūtas kā citā pasaulē. Viņi no visa baidās, un tāpēc pirms procedūrām vai zāļu lietošanas jāpastāsta, kā tabletīte garšo, ka injekcija sāpēs pavisam maz. Ja bērns ir paklausīgs, tad jāuzslavē, jo tā slimnieku var iedrošināt un ātrāk pārliecināt, ka drīz būs vesels. Ja pacients notic, ka viņam slimnīcā dara tikai labu, tad arī izveseļošanās norit ātrāk, — stāsta Esmeraldas kundze.
Viņa ir kristiete un tāpēc pārliecināta, ka vislielākais spēks ir mīlestībai, kuru nodaļas personāls velta slimajiem mazuļiem un pusaudžiem.
— Mums, nodaļas darbiniecēm, slimnīca ir kā otrās mājas, bet pacientiem tā nav. Viņi ilgojas ātrāk izveseļoties un braukt mājās pie tuviniekiem un draugiem. Darbinieku sirsnība dziedina ne mazāk par zālēm un procedūrām, — pārliecināta Esmeralda Cirse.
Par ārsti nekļūst
Medmāsa pārdzīvo, ja slimajam bērnam ļoti sāp. Par laimi, ilgajos darba gados viņas rokās miris tikai viens bērniņš — tas bija sen, kad nodaļā nomira viena no jaundzimušajām dvīņu meitenītēm. Esmeralda atceras, ka vairākas dienas nekur nevarējusi rast mieru un tikai ar grūtībām saņēmusies, lai nebūtu jāraud.
Esmeraldas kundze savulaik gribējusi mācīties par bērnu ārsti, bet studijas gadu no gada atlikusi, līdz iepaticies māsas darbs. Tagad viņa to nemainītu ne pret kādu citu profesiju.
