Annu Vuškarnieci daudzi atceras kā jauku un mīļu audzinātājas palīdzi pirmsskolas izglītības iestādē “Jumītis” Aiviekstes pagastā. Darbs ar bērniem bijis viņas sapnis, ko izdevās arī piepildīt.
Ārstē
lopiņus
Jau mācoties 5. klasē, mazā Anna zinājusi, ka nākotnē noteikti vēlas strādāt par bērnudārza audzinātāju. Tomēr dzīvē sagadījās tā, ka veselības problēmu dēļ viņai ieteica neizvēlēties šo profesiju. Tā viņa apguva veterināriju. Lauku darbi bija pazīstami jau no bērnības.
Annas kundze atceras, ka tēvs daudz slimojis un smagākos darbus viņam kļuvis arvien grūtāk paveikt.
— Reiz skatījos, kā tēvs vagoja kartupeļus. Viņam taču grūti, tāpēc nolēmu — jāmēģina man. Vēlāk tēvs man šo darbu uzticēja biežāk nekā brāļiem, — saka Annas kundze.
Pēc tehnikuma beigšanas 1976. gadā viņa sāka strādāt Pļaviņu sovhozā. Šī vieta ar skaistajām pakalniem bagātajām ainavām viņai “iekrita sirdī” jau prakses laikā. Viņas dzimtā Atašiene ir līdzenāka. Tā sovhozā par veterinārārsti viņa nostrādāja līdz pat tā likvidēšanai. Darba nav trūcis ne dienu, ne nakti, bet ar visu tomēr varēja tikt galā.
Piepilda
sapni
— Daudzkārt domāju — vai tiešām nekad nevarēšu bērnudārzā kaut par auklīti pastrādāt? Izdevās. Kādus piecus gadus veicu šo darbu. Bija iespēja ātrāk to darīt, bet tad vēl nevarēju to atļauties, jo kopu vīramāti un pati slimoju, — stāsta Annas kundze.
Vai bijis gandarījums par šo darbu? Protams, un viņai smaidā iemirdzas acis. Beidzot šo iespēju izbaudīja no visas sirds. Daudzi jautājuši, vai nav grūti pavadīt visu dienu kopā ar bērniem un vakarā vēl ar mazbērniem? Viņai tas šķita pats par sevi saprotams. Kad vēlāk vajadzēja palīdzēt auklēt jaunāko mazdēliņu, Annas kundze izmantoja iespēju agrāk “aizbēgt” pensijā un no Aiviekstes pagasta centra pārcēlās dzīvot pie meitas ģimenes Pļaviņās. Tomēr daudzi bijušie audzēkņi viņu atceras un uz ielas sveicina.
Divas meitas un dēls pa vidu
Mīlestība pret bērniem Annai Vuškarniecei acīmredzot no bērnības, jo viņa pati augusi lielā ģimenē — kopā ar četriem brāļiem.
— Mazākie brāļi ir manis izaudzināti, jo, kad nomira vecāmāte, nebija neviena, kas viņus pieskata, jo mātei bija jāstrādā. Laikam tāpēc bērni man mīļi. Kad pašai viņi dzima, nebija problēmu — zināju, kā zīdaini pārtīt un aprūpēt. Vecākais brālis jau diemžēl aizgāja mūžībā, — teic pļaviņiete.
Pašas ģimenē ir trīs bērni — divas meitas un dēls pa vidu. Vecākā meita Inese ir ķīmijas un bioloģijas skolotāja Jēkabpilī, jaunākā Inga ir ķīmiķe uzņēmumā “Grindeks”. Māmuļa gan brīnās, no kurienes meitenēm interese par šo zinātni, jo pašai skolā ķīmijā izpratnes nebija. Dēls Renārs ir autovadītājs neatliekamās palīdzības dienestā. Annas kundzei ir trīs mazbērni un, kā pati saka, — visi karavīri. Puiši vien un pagaidām nevienas mazmeitiņas. Omei tagad ikdienā ar mazdēliem jārisina svarīgas sarunas, arī ļoti globālas, un katram jautājumam jārod atbilde.
Var desmit
izaudzināt
Pļaviņiete stāsta, ka trīs bērnus viņi vēlējušies abi ar vīru Jāni. Savulaik veselības problēmu dēļ ieteikts trešo bērnu neplānot, bet Annas kundze riskējusi un tagad ir laimīga.
— Neatminos, ka būtu bijušas lielas problēmas viņu audzināšanā. Kad esi jauns un stiprs, tad jau daudz kas neliekas par grūtu. Agrāk jau autiņbiksīšu nebija, bet man katrs autiņš bija pašas šūts un vienmēr izgludināts. Tagad domāju, ka ar tām iespējām, kas ir šodien, jaunie var desmit bērnu izaudzināt. Atceros, kad svinēju savu 18. dzimšanas dienu, es gribēju, lai man uzdāvina lelli, jo tādu nebiju pat rokā turējusi. Bērniem stāstu, kāds mums bija rotaļu traktors — uztaisījām sēdeklīti, apkārt zemē sadzinām kociņus un paši rūcām, — atceras Annas kundze.
Māte piebilst, ka bērni tagad ir viņas lielākais atbalsts. Viņi auguši draudzīgi un bieži vien mātei sagatavojuši kādu patīkamu pārsteigumu, piemēram, koncertu 8. martā. Arī pie darba bērni radināti, un tas tagad dzīvē noder. Ja gadījusies kāda ķibele, mātei nestāsta, lai nesatrauktu, paši cenšas to atrisināt.
Vairāk uzmanības
8. martā
Annai Vuškarniecei lielu spēku allaž devusi ticība. Viņa ir Pļaviņu katoļu draudzes locekle.
— Dažkārt domāju — ja nebūtu dievkalpojumu, varbūt arī manis nebūtu. Kaut kam ir jātic. Ir bijis tā, ka nevaru pat aiziet līdz baznīcai, tad bērni palīdz tur nokļūt, — saka pļaviņiete.
Ģimenē Mātes dienas svinēšana vēl nav kļuvusi par tradīciju, jo to sāka atzīmēt salīdzinoši nesen. Vairāk uzmanības tiek 8. martā.
— Lielākā ģimenes kopā pulcēšanās mums ir ap Ziemassvētkiem, jo gandrīz visi dzimuši šajā laikā — mammīte, brālis, pati un mazdēliņš Andris. Tā ka svinību pietiek, jo katrs jāapsveic. Kad man apritēja 50 gadu, domāju — cik daudz! Pēc desmit gadiem vairs tā nešķita. Cik ir, tik ir, jādzīvo tik uz priekšu, jo ko vēl man vajag? Bērni jau izauguši, vēl jāpalīdz mazbērnus izaudzināt. Būtu tik lielāka pensija, bet iznāca tā, ka to “apgrieza”, — saka Anna Vuškarniece.
