Ne reizi vien presē, radio un televīzijā stāsta par vardarbību pret bērniem. Mūs pārņem dusmas, nožēla, naids, līdzjūtība, kad uzzinām, ka atkal kāds bērns viens pats ieslēgts dzīvoklī uz vairākām dienām bez siltuma un pārtikas.
Ne reizi vien presē, radio un televīzijā stāsta par vardarbību pret bērniem. Mūs pārņem dusmas, nožēla, naids, līdzjūtība, kad uzzinām, ka atkal kāds bērns viens pats ieslēgts dzīvoklī uz vairākām dienām bez siltuma un pārtikas. Klausoties kriminālziņas, tā vien šķiet, ka tagad ir “modē” bērnus izmest pa logu — gluži kā nevajadzīgu lietu. Par to liecina gadījumi Līvānos, Rīgā un Jēkabpilī.
Domāju, ka nevienu vienaldzīgu neatstāja arī LNT raidījumā “Degpunktā” redzētais par traģēdiju Jūrmalā. Kāda sieviete, būdama alkohola reibumā, kopā ar civilvīru devās uz veikalu, lai iegādātos vēl kādu pudeli grādīgās dziras. Pārim līdzi gāja arī piecgadīgais mazdēls. Bērns gribēja, lai vecmamma viņam nopērk šokolādi, taču viņa uz puisēnu tā sakliedza, ka mazais pārbīlī izskrēja no veikala. Pēc trim stundām puisīti atrada noslīkušu Lielupē…
Satriekti bija incidenta aculiecinieki — veikala pārdevēja un kāds pircējs. Gadījums prātam neaptverams — ko gan tādu pateica bērns, lai tā “sadusmotu” vecmāmiņu? Tikai palūdza šokolādi. Kas traucēja padzīvojušajai sievietei mazdēlam cilvēcīgi atbildēt? Alkohola reibums, “svarīgs darbs” — alkoholisko dzērienu piedāvājums tik liels, ka grūti izvēlēties? Un vēl tas knauķis čīkst. Vai varbūt, nopērkot “sīkajam” kāroto saldumu, pietrūktu 20 — 30 santīmu pudelei? Kas gan tie bija par vārdiem, kas lika bērnam pārbīties un mukt prom? Nezinu, kā nosaukt šīs sievietes attieksmi. Par bezatbildīgu ir dēvējama mātes rīcība, uzticot bērnu iereibušiem cilvēkiem, pat ja viņi ir tuvinieki.
Mēs nekad neuzzināsim, kas notika mazā bērna sirsniņā tajās trijās liktenīgajās stundās. Mums zināms tikai traģiskais “rēķins” — bērna dzīvība pudeles cenā…
… Uz laipas pār upi deg divas sveces. Par vēlu. Bērna nākotni paņēma Lielupes ūdeņi.
