Aizejošās Lieldienas mums atstāja sēru ziņu — 17. aprīļa naktī pēc smagas slimības no mums aizgājusi bijusī ilggadējā Seces skolas skolotāja Benedikta Mišina, mūsu Benita.
Aizejošās Lieldienas mums atstāja sēru ziņu — 17. aprīļa naktī pēc smagas slimības no mums aizgājusi bijusī ilggadējā Seces skolas skolotāja Benedikta Mišina, mūsu Benita. Viņa savas zināšanas un prasmes dāsni atdevusi Seces bērniem 26 gadu garumā, līdz 1999. gadam.
Benedikta Mišina dzimusi 1945. gada 10. martā Kuldīgas pusē. Jauna un skaista, kuplos matus bizē savijusi, viņa atnāca uz Seces skolu, vispirms strādāja par pionieru vadītāju, vēlāk mācīja dabas zinības un ģeogrāfiju. Skolotājai bija plašas zināšanas un redzesloks, radoša attieksme pret priekšmetu mācīšanu un skolēnu domāšanas veidošanu. Vienmēr mierīga, nosvērta, labestīga, audzēkņu mīlēta un cienīta. Ilgus gadus skolotāja ar aizrautību vadīja orientēšanās pulciņu.
Piecu bērnu māmiņai dzīvi aizpildīja darbs skolā, ģimene, par sevi domāt laika
atlika maz. Smagā slimība Benitu nesaudzēja, pārāk maz laika bija atpūtai un darbam savā zemnieku saimniecībā. Nebija lemts arī redzēt augam mazbērnus, kuri apciemoja un aprūpēja nespēka dienās. No iecerētā tik daudz vēl palika nepaveikts. Arī gla-diolas, kuras viņa tik ļoti mīlēja, palika neiestādītas — visa ziedu rinda kā mūžs līdz pumpuram galotnē, kamēr tā kļūs arvien īsāka un īsāka un izbeigsies pēdējā ziedā — tas ir mātes spēks.
Vai pavasara vēstnesis cīrulis uz spārnu galiem nes Benitu debesu zilgmē, vai dzērvju kāsis viņu paņēmis savā vidū, bet tur augšā viņa ir. Jābūt. No turienes viņa raugās uz saviem tuvajiem un mīļajiem, uz jauno zelmeni laukos un zilajām vizbulītēm.
Benita, tevi atcerēsies skolēni un darba kolēģi!
