Uldis Banga ir visīstākais rīdzinieks un laukos bijis vien bērnībā vasarās. Un pēkšņi pilsētas komforts iemainīts pret dubļainu lauku ceļu, ziemas rītos un vakaros aukstu māju. Bet Uldis teic — tas ir tas, kas man patīk.
Bija laiks, kad Uldis dzīvoja Rīgā, Purvciemā, tad Mežciemā. Vakari pagāja Vecrīgas klubos. Melns mersedess un meitenes, pa kādam kautiņam. Lielu dzīves daļu, 10 gadu, paņēma sports — airēšana, smaiļošana. Pabeidza Juridisko koledžu, strādājis arī par smagatlētikas treneri.
Stratēģiski izdevīga
Tad mēnesi pavadījis Rumānijā, kalnos, rezervāta teritorijā — vietā, kas bija tālu no civilizācijas. Tuvākais ciemats — 40 kilometru attālumā. Tur arī lāči, gan ne redzēti, bet dzirdēti, un pēc viņu rūkšanas Uldim kājas aukstas kļuvušas. Ēšanai — maize un sausās zupas, un nedēļu pat dzīvots tikpat kā bez ēdiena. Mērķis šādai apstākļu maiņai — izprast savu dzīvi, izskaust apkārtējo ietekmi uz lēmumiem, pabūt vienatnē ar sevi, izvērtēt vērtības. Rezultāts — sapratne par to, ka svarīgs ir tikai mūžīgais, cilvēcīgais, atsacīšanās no tā, pēc kā cilvēki pieraduši “skriet” — pēc labākās karietes, mūsdienās — pēc skaistākās mašīnas. Vienbrīd domāts arī par došanos peļņā uz ārzemēm, bet tikai tāpēc, lai sakrātu naudu, nopirktu lauku māju Latvijā, iekārtotu to.
Uldis pārdevis dzīvokli Rīgā, iegādājies māju Staburaga pagastā, un “ar galiem no galvaspilsētas prom”. Kādēļ izvēlējies dzīvot te? Bērnība gan pagājusi Valkas pusē, bet viens no iemesliem, lai pārceltos uz Staburaga pagastu — te jau dzīvo paziņas. Šī vieta arī stratēģiski izdevīga — starp Aizkraukli un Jēkabpili.
Pagaidām askētiski
Draugi gan mēģinājuši atrunāt, sakot, ko tur, “čuhņā”, darīsi? Bet Rīgā juties ne “savā ādā”. Katru dienu arvien vairāk, līdz nonācis tuvu depresijai. “Bija dzīvoklis, normāls darbs, bet nejutos laimīgs. Te tā visa nav — darbs grūtāks, mīnus 30 grādos vadāju klientiem preces, bet jūtos daudz laimīgāks. Ir brīži, kad salūstu, bet rodas spēks, un daru tālāk. Neviens mani tolaik neatbalstīja, arī vecāki. Tēvs teica — vajag normālu māju. Bet visu izdarīju pa kluso. Nopirku un tikai tad parādīju. Kā mūks nedzīvoju, un brīvdienās šurp atbrauc gan tēvs, gan māte, māsa un vecāmāte. Tēvam patīk šurp atbraukt, padarboties, ko pielabot, kūtī pastrādāt.’’
Atrast īsto mitekli nemaz nebijis tik viegli. Sācis ar to, ka gājis katrā mājā Sunākstes un Staburaga pusē, jautājot, vai nevēlas to pārdot. Neviens neteica “jā”. Tad sazinājies ar pašvaldību. Pagasta pārvaldes vadītāja Aina Ķīse piedāvājusi trīs variantus. Viens no tiem bijis īstais. Sēlpilī, kur interesējies pirms tam, pašvaldības vadītājai bijusi daudz noraidošāka attieksme.
Piecus gadus “Smeltēs” viss gulēja lauku mierā, pamazām aizauga. Visu pagājušo gadu nācies vākt, zāģēt, vest, lai māja un apkārtne kļūtu piemērota dzīvošanai. Arī šobrīd lielāko uzmanību pievēršot ganāmpulkam, bet māja ir tikai vieta, kur paēst, pārgulēt. Par to liecina arī ļoti askētiski iekārtotās istabas: vienā — tikai gulta, citā — galds un pāris krēslu.
“Gaziks” malkai
‘‘Sākumā nomainīju vecos logus, māju padarot dzīvošanai ērtu. Galvenā ideja — dzīvot lauku saimniecībā un nodarboties ar lopkopību. Ar desmit hektāriem pļavu un diviem meža hektāriem sākumam pietiks, un arī perspektīva ir. Optimāli pietiktu ar divreiz lielāku platību. Citām nozarēm, kā graudkopībai, nepieciešama tehnika, līdz ar to daudz vairāk naudas. Projekti, kredīti, un tad jau nav vairs lielas atšķirības no pilsētas dzīves. Cenšos visu uztvert ar pacietību un pat priecājos, ka nav kāda bagāta tēvoča, kurš iedotu tūkstošus, un visu dabūtu gatavu neilgā laikā’,’ stāsta Uldis.
Sākumā no lopiem bija vien drauga dāvināts bullītis. “Noskatījos — ko viņš tur, pļavā, viens dzīvos, lai nebūtu garlaicīgi, nopirku vēl trīs. Šajā laikā gan divi jau nokauti. Tagad pilns ledusskapis ar gaļu. Bet šo divu vietā jau ir citi. Peļņa šādā veidā nerodas, toties to daru sev. Jebkurā brīdī no saldētavas varu izcelt paša pļavā audzēta, ar zāli barota lopiņa gaļasgabalu. Rudenī labi daudz siena sapļāvu — no astoņiem hektāriem ap astoņdesmit ruļļu. Kaimiņi bija atsaucīgi, palīdzēja, jo pašam traktora vēl nav. No tehnikas sētā stāv “gaziks”, ar kuru ziemai sagādāta malka,” stāsta Uldis.
Ar vienu
cilvēkspēku pamaz
Iegādātas arī divas aitas, auns un piecas vistas. Auns Šons Uldim ir no sunākstiešiem. Aitkopību jaunais saimnieks vēlētos tik savam priekam, un saimniecībā aitu varētu būt ne vairāk kā divi desmiti. Lai turētu vairāk, atkal vajadzīga nauda, bet šobrīd par to labāk nopirkt vēl vienu liellopu.
Vasarā darba Jēkabpilī dēļ laika pietrūcis mazdārziņam. Pavasarī gan sastādījis, bet pēc darba bijis noguris, ravēšanu atlicis uz vēlāku laiku, līdz dārzs aizaudzis. Tas liecinot, ka ar vienu cilvēkspēku un 24 stundām diennaktī par maz. Uldis secinājis, ka, attīstot tikai vienu nozari, saimniecība neizdzīvotu. Piemēram, tie, kuri daudz audzē kartupeļus, tur arī cūkas. Savu variantu viņš gan vēl nav atradis. Lai arī piesaistīts pilsētai, tiecoties uz neatkarību no tās. Pašlaik pamatdarbs “stutē” saimniecību. Kas pie zemes turas, tam maizes netrūks — tāda ir Ulda pamatatziņa. Ja arī zaudētu darbu pilsētā, ar lauku saimniecību nepazustu un paēdis būtu. Dažas ilūzijas par dzīvi laukos gan izzudušas, un tantiņas ar lakatu galvā ciemos te nenāks un zirņus nenesīs. Veidojas lielsaimniecības, un to saimnieki īpaši draudzēties nevēlas. Naturālā saimniekošana te daļēji esot zudusi.
Nav
jauniešu
“Te ir skaista un dzīvošanai praktiska vieta. Mežiņš 300 metru no mājas, pagali, pār plecu pārsviežot, mājās var pārnest. Skaista liepu aleja, kurā varu kā tāds rakstnieks apcerēt dzīvi. Vēl tik dīķis pie mājas jāsakopj. Vasarā būs gatava vannasistaba, tad arī centrālo apkuri plānoju ierīkot. Patīk dabiskā uguns, tāpēc šad tad iekuru lielo maizes krāsni tā, ka istabā pamatīgs karstums,” stāsta Uldis.
“Izdevumi nav lieli — 30 latu gadā zemes nodoklis, un tikai par elektrību jāmaksā. Ceļā līdz Jēkabpilij un atpakaļ degvielā (gāzē) tērēju vien Ls 1,50 dienā. Kāds gudrs cilvēks man reiz teica — gribi dzīvot labāk, jāsamazina izdevumi, nevis jāpalielina ienākumi.” No mājas līdz šosejai ir 4 kilometri. Ar autobusu uz Jēkabpili rītos var aizbraukt, bet vakaros, lai atpakaļ tiktu, transporta nav. Ceļš nav labākais, un nereti jālūdz palīgā kaimiņš ar traktoru, lai izvelk līdz lielajam ceļam. Bet tāda ir cena par vēlēšanos dzīvot prom no lielceļa trokšņiem. “Pirmajās dienās bija savādi te atgriezties, jo nezināju, kas mani sagaida — varbūt jau kāda kompānija priekšā. Bet pēc Rumānijas uz daudzām lietām skatos citādi, un bailes izgaisušas.
Vien tas, ka jauniešu apkārt vispār nav un ka pats vairs nejūtos kā divdesmitpiecgadīgs, bet tā ap 40. Jābūt morāli stipram, lai dzīvotu šādā vietā. Agrāk šķita, ka laukos daudzus darbus varētu izdarīt ātrāk, bet tagad saprotu, kāpēc viss rit lēni. Vienmēr uzrodas kas cits, kam vajag gan laiku, gan naudu,” atzīst staburadzietis.
“Ceru, ka nākotnē te būs mana ģimene un darītais nebūs velts. Ja ne sev, tad bērniem būs sakārtota vide. Arī sievai jāienāk dzīvošanai piemērotā mājā. No otras puses, tas būtu labs pārbaudījums. Ja neaizietu, nenobītos, būtu īstā. Vēlāk gribētu ik gadu kaut kur aizceļot, lai dzīve nepaiet tikai un vienīgi lauku sētā. Apzināti izvairos no informācijas avotiem — interneta, televīzijas, bet varētu padomāt par “Staburaga” abonēšanu,” tā Uldis.
