Šomēnes Aizkrauklē jau divreiz novākti bebru nogāztie koki, taču tie nav vienīgie postījumi — dzīvnieki aizdambējuši arī lietusūdens noteces un virszemes notekūdeņu grāvjus.
Aizkraukli, līdzīgi kā Rīgu, Ventspili arī citas pilsētas, par savu dzīvesvietu izvēlējušies dabas inženieri bebri. Ik gadu, parasti rudenī un pavasarī, viņi ar kārtējo nograuzto koku atgādina par savu klātesamību.
Aizkraukles pilsētas dīķis bebru darbības dēļ kļūst vizuāli nepievilcīgs — apgrauzti koki, izskalots krasts. “Ja apgrauzti tiek kultivētie stādījumi, tas rada finansiālus zaudējumus,” stāsta Aizkraukles novada pašvaldības izpilddirektors Einārs Zēbergs. Viņš norāda, ka bebru darbības rezultātā aizdambējas virszemes notekūdeņu grāvji un lietusūdens noteces pilsētā. Tāpēc pārpurvojas teritorijas, kurās ir notekūdeņu kolektori. Bebriem ceļot aizsprostus, paaugstinās arī gruntsūdens līmenis. Aku kolektoru elementi nav pietiekami hermētiski, līdz ar to virszemes ūdeņi iesūcas sadzīves kanalizācijā. “Tas viss nonāk attīrīšanas iekārtās, palielinot attīrāmo ūdeņu daudzumu, turklāt nepieciešami arī papildu energoresursi, lai to visu pārsūknētu. Šādas problēmas ir jau trīs četrus gadus,” atklāj Einārs Zēbergs.“Tagad plūcam augļus tam, ko paši savas nevērības dēļ esam sējuši. Mēs, komunikāciju turētāji un apsaimniekotāji, zemes īpašnieki, bebrus esam ielaiduši pilsētā, aizaudzējot grāvjus, nekopjot tos, neizcērtot krūmus un radot bebriem ideālus apstākļus dzīvei. Nezinu precedentu nevienā Latvijas pašvaldībā, kur šādas problēmas būtu atrisinātas. Tas ir darbs ilgtermiņā. Ja noķersim vienu, divus dzīvniekus, aizvedīsim, izlaidīsim Daugavā, bet bebrs atnāks atpakaļ, jo viņiem te patīk labāk. Pilsētvide pēdējā laikā kļuvusi savvaļas dzīvniekiem arvien patīkamāka.”
Lai pasargātu pilsētas zaļo rotu no kārajiem oranžajiem zobiem, šī gada pavasarī vairākus kociņus pie pilsētas dīķa “ieģērba bruņuvestēs” — uzlika aizsargsietu trijām ābelēm. Pagājušā gada rudenī aizsargsietu uzlika arī vairākām liepām, un kopš tā laika bebri tās nav aiztikuši.
“Siets tiešām palīdz, bebriem vairs nav iespējas piekļūt koka stumbram un jāmēro tālāks ceļš pēc pārtikas, varbūt tas būs pamudinājums meklēt arī citu dzīvesvietu,” stāsta Aizkraukles novada pašvaldības labiekārtošanas darbu speciāliste Valija Strode. “Nezinu, cik ilgi bebri jau dzīvo Aizkraukles dīķī, taču atminos viņus kopš laika, kad sāku te strādāt — pirms gadiem divdesmit bebru jau te bija. Tolaik dzīvnieciņi bija diezgan nemanāmi, pēdējos gados, šķiet, savairojušies un sagādā raizes, tādēļ šai problēmai būtu jārod kāds risinājums.”
Viedoklis
Andris Golovackis, Sēlijas virsmežniecības Jaunjelgavas nodaļas vecākais mežzinis un pieredzējis mednieks
— Aizkraukles dīķa iemītnieki savulaik, visticamāk, ienākuši no Daugavas vai citām tuvumā esošajām nelielajām upītēm. Šobrīd, rudenī, jaunajiem bebriem ir laiks doties pasaulē atrast piemērotu dzīvesvietu, pašiem būvēt savas mājas un sagādāt pārtikas krājumus ziemai, tāpēc arī dzīvnieku aktivitātes ir pamanāmākas. Tikai vienu reizi esmu redzējis dzīvnieciņus Aizkraukles dīķī — mazie bebrēni dienas laikā spēlējās, nebiju vienīgais skatītājs, arī citi nolūkojās bebru rotaļās. Esmu redzējis pat tik neprātīgu nepieredzējušu jaunu bebru, kurš iemitinājās zemes seguma ceļā izskalotā bedrē. Viņš tur jutās labi un pat mēģināja taisīt dambi — jauns un dumjš. Nevar teikt, ka bebru skaits Latvijā būtu pieaudzis un tāpēc viņi ienākuši cilvēku apdzīvotā vidē. Pēdējo desmit gadu laikā bebri ir diezgan intensīvi medīti. Viens no iemesliem, kādēļ bebri labi jūtas pilsētā, ir miers — viņiem te nav nekāda apdraudējuma. Latvijas valsts mežos šo dabas inženieru dambjus nepieļauj — būves izjauc, pašus būvniekus medī, savukārt pilsētā viņi dzīvo mierīgi. Ne tikai bebri, arī citi dzīvnieki labprāt uzturas pilsētā, nerunājot par stirnām un lapsām, pirms pāris mēnešiem no Jaunjelgavas dzinām ārā ieklīdušu alni. Pilsētas vide dzīvniekiem ir tāds kā patvērums, viņi jūtas neapdraudēti, jo pilsētās medīt ir aizliegts un, tā kā ir arī zaļās zonas un parki, barības netrūkst. Ja bebru skaits nav traucējošs un viņu nedarbi nerada zaudējumus un neērtības, tad vislabāk ir ar šo citādi miermīlīgo dzīvnieku vienkārši sadzīvot. Ja tomēr bebru ir par daudz, varbūt vajag līdzīgi kā Rīgā — izsludināt konkursu, par labāko ideju, kā viņu apkarot.
Fakts
Latvijā dzīvo apmēram 80 000 jeb 13% no visiem Eirāzijas bebriem. Eiropā stabilas bebra populācijas ir Skandināvijā, Baltijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Krievijā, Polijā, Vācijā, Francijā.
Uzziņa
Bebrs ir viens no senākajiem Latvijas teritorijā savulaik ieceļojušajiem (kopš 7. gadu tūkstoša p. m. ē. mītošajiem) zīdītājiem, kas līdz pat mūsu ēras 18. gadsimtam te bijis plaši izplatīts, bet 19. gadsimta otrajā pusē gandrīz pilnīgi izmedīts vērtīgās kažokādas, kā arī tauku un smaržas dziedzeru sekrēta dēļ. Taču, sākot no 1927. gada, dzīvnieku Latvijā pamazām reintroducēja. Mūsdienu populācija veidojusies no trim dažādu pasugu pārstāvjiem, tāpēc ir nevienmērīga.
Interesanti
◆ 2006. gada pasaules hokeja čempionāta simbolkustonis bija bebrs.
◆ Bebrs ir simtprocentīgs veģetārietis.
◆ Bez astes šis dzīvnieks ir nepilnu metru garš, 20 līdz 30 kg smags.
◆ Bebri nedrīkst negrauzt: priekšzobi — divi augšžoklī, divi apakšžoklī — ir visu mūžu augoši, tāpēc visu mūžu deldējami.
◆ Brīnumlīdzekli — zem astes — bebru dziedzeri izmanto arī dažādu smaržvielu aromātu fiksācijai.
