Sestdien, 3. jūlijā, pulksten 15 Vietalvas luterāņu draudzes dzīvē gaidāms svarīgs notikums — vārda došana. Turpmāk tā būs Vietalvas Vissvētākās Jaunavas Marijas evaņģēliski luteriskā draudze.
Sestdien, 3. jūlijā, pulksten 15 Vietalvas luterāņu draudzes dzīvē gaidāms svarīgs notikums — vārda došana. Turpmāk tā būs Vietalvas Vissvētākās Jaunavas Marijas evaņģēliski luteriskā draudze.
Draudze un baznīca būs veltīta Jaunavai Marijai, kurai evaņģēlijā ir tik nozīmīga vieta. Luterāņiem un katoļiem strīdoties, luterāņi atmeta visu, kas šķita katolisks. Ar šo rīcību parādīts, ka Jaunava Marija nav nekas katoļiem vien piederošs. Marija ir kristietības svētā. Ar vietalviešiem kopā būs un savu svētību dos arhibīskaps Jānis Vanags.
“Pajūgs tuvojās Vietalvas baznīcai, no visām pusēm vecu kļavu un gobu ietvertai. Zelta gailis mirdzēja pievakares saulē.
— Mam, vai gailim tornī ir tikai viena kāja? — Joa jautāja.
— Jā, tikai viena.
— Vai viņš kādreiz dzied?
— Jā, bērns, viņš dzied gan, bet ne katrs to dziesmu var dzirdēt. Tikai ļoti labi cilvēki dzird zelta gaiļa dziesmas.”
Tā Vietalvas baznīcu parāda Emīlija Prūsa grāmatā “Gaismu sauca, gaisma ausa…”. Šodien vairs nav ne zelta gaiļa, ne torņa, bet pati baznīca tomēr ir.
18. gadsimta sākumā vietalviešiem bija koka baznīca, bet pie tagadējās mūra baznīcas viņi tika 1817. gadā. Jau 1805. gadā mazās koka baznīciņas vietā nolēma celt lielāku mūra baznīcu. Bet franču kari piespieda ar šo nodomu piepildīšanu vilcināties.
Tikai 1814. gada 10. aprīlī varēja noslēgt līgumu ar namdari Fr. Sīgeli, kas par pieciemarpus tūkstošiem rubļu triju gadu laikā apņēmās uzcelt 20 asu garu un 8 asis platu mūra baznīcu. Tajā pašā laikā ērģeļu meistars Tāls darināja ērģeles par 550 rubļiem. Jauno baznīcu iesvētīja 19. svētdienā pēc Vasarassvētku atsvētes (29. vai 30. septembrī) ģenerālsuperintendants Zontāgs. Baznīcā bija 400 sēdvietu.
Otrā pasaules kara laikā gar baznīcu veda frontes līnija, un baznīcu nopostīja — torņa vairs nav, bet lielgabala lādiņu pēdas vēl joprojām rēgojas baznīcas mūra sienās.
Pēckara gados draudzi no baznīcas padzina, lai tur ierīkotu kara muzeju. Par to liecina arī torņa vietā esošais karavīra cepures atveids.
Draudze savu baznīcu atguva 90. gadu sākumā un arī šodien plaši atver savas durvis ikvienam, kas vēlas to apmeklēt.
