Ar vienu kāju vēl Gulbenē, ar otru jau Aizkrauklē — tā īsumā raksturotu pagājušo nedēļu. Pirmdienas rītā kārtoju dokumentus, lai atstātu Gulbenes draudzi nākamajam priesterim. Vakarā bija kārtējā tikšanās ar anonīmo alkoholiķu grupu Gulbenes novada sociālajā centrā.
Piedalījos tajā kā viesis. Puiši paši organizē, palīdz viens otram, bet šad tad grib morālu atbalstu no malas. Grupā ir vairāki no draudzes, tāpēc izmantoju šo tikšanos, lai atvadītos.
Otrdien beidzot varēju pieķerties personīgo mantu kārtošanai, bet vakarā piedalījos Alfas grupas sapulcē. Tajā tiekas tie, kuri vēlas mainīt savu subjektīvo un bieži vien nepareizo priekšstatu par kristietību. Uz šiem kursiem var nākt visu konfesiju pārstāvji, kā arī tie, kuri sevi nesaista ar kādu ticību. Kopīgi gatavojam vakariņas, klausāmies lektoru, kurš stāsta par kādu konkrētu tēmu.
Trešdienas rītu iesāku ar dievkalpojumu, apciemoju slimniekus, pabeidzu kārtot mantas un vakarā pievērsos grupai, kurā ir 14 līdz 18 gadu veci jaunieši. Līdzīgi kā Alfas grupā, te piedalīties aicināts ikviens. Jaunieši uz nodarbībām nāk tik ilgi, kamēr, kā saka, pasākums “rullē”, bet, kad kļūst garlaicīgi, var arī neatnākt. Vai šādas grupas varētu izveidoties arī Aizkrauklē? Tas atkarīgs tikai no draudzes locekļu vēlmēm un aktivitātes. Pirms nonācu Gulbenē, sešus gadus kalpoju Lielvārdes draudzē, un tur šādu kursu nebija.
Ceturtdien vakarā pilnībā pārvedu mantas no Gulbenes uz Aizkraukli, vadīju te pirmo dievkalpojumu un tagad oficiāli esmu prāvests Aizkraukles draudzē. Piektdienas rītā tikos ar Aizkraukles draudzi, bet atlikušajā dienas daļā kārtoju bankas un grāmatvedības lietas.
Salīdzinājumā ar manu darbošanos daudz nozīmīgāki notikumi šajā laikā norisinājās Vatikānā. Tur amatā stājās jauns pāvests — Francisks. Iespējams, jaunais pāvests radīs jaunas vēsmas baznīcas, tajā skaitā arī Aizkraukles, dzīvē. Ilgu laiku Romas katoļu baznīca bija noslēgta, pievērsās svētuma glabāšanai, bet pēc 1964. gada tā kļuva arvien atvērtāka, rīko dažādus kursus, mācības, darbojas ar jauniešiem, palīdz sociālos jautājumos. Tā teikt — nevis cilvēki nāk uz baznīcu, bet baznīca iet pie cilvēkiem. Jaunais pāvests ir no jezuītu, Jēzus draugu mūku, ordeņa, un šie mūki ir kā armijā desantnieki, kurus sūta visgrūtākajās misijās. Savukārt iepriekšējais pāvests bija ticības kongregācijas jeb bijušās inkvizīcijas vadītājs.
Jezuītu prioritāte ir zinātne un izglītība. Viņu studijas ilgst 16 gadu. Jezuītiem mēdz būt divi, bet dažkārt trīs un pat četri doktora grādi. Izvēloties Franciska vārdu, jaunais pāvests kā savu tikumu uzsver nabadzību, tādēļ, piemēram, atteicās no limuzīna lietošanas. Tiem, kuri domā, ka jaunā pāvesta vēlēšanas bija ilgas, gribu atgādināt, ka, piemēram, ievēlot Jāni Pāvilu II, balsoja astoņas, bet šoreiz — piecas reizes.
Process, kurā kardināli izvēlas jauno baznīcas galvu, nav atkarīgs no reklāmām vai kandidātu iepriekšējās aktīvās vai pasīvās darbības. Konklāva laikā nav jāizklāsta sava programma, kā tas notiek, piemēram, Saeimas vēlēšanās. Pāvesta vēlēšanu dienās dots savstarpējās klusēšanas zvērests, un sarunās kardināli neskar tēmas, kuras varētu ietekmēt jaunā baznīcas vadītāja izvēli.
Sekoju līdzi arī tam, kas norisinās laicīgajā dzīvē. Pēdējā laikā Ziemeļkorejas agresīvā politika rada nedrošību citās pasaules daļās. Šī valsts ir viena no retajām, kurā Dieva vietā valda personības kults, komunisms, bet tas nenozīmē, ka Dievs sodītu Ziemeļkorejas iedzīvotājus par to, ka viņi ir neticīgie. Savukārt arī kristīgu valstu, tajā skaistā Latvijas, valdības pieņem nebūt ne kristīgus lēmumus. Diemžēl grēko arī draudžu locekļi.
Saeimas apakškomisijas deputātu vairākums atbalstīja 16. martu noteikt par Latviešu nacionālo karavīru atceres dienu, diemžēl Saeima to neapstiprināja. Šis datums, manuprāt, jāizvērtē vēsturiski. Mīlēt dzimteni un sargāt to ir skaisti. Tiem, kuri te dzīvo, īpaši, ja dzimuši šajā valstī, jāciena tās kultūra, tradīcijas, un karavīrs ir viens no tiem, kuri vistiešāk pauž tautas patriotisko nostāju. Neatbalstu mēģinājumus šo datumu saistīt ar nacionālismu. Izcelt vienu tautu un noniecināt citu — tas nav pareizi. Tā radām ļaunumu. Savukārt patriotisms ir rūpes par dzimteni un vēlme aizstāvēt to. Šie svētki ir labi, ja uzsveram Latvijas identitāti, bet ne piesaucot nacistus vai vēl kādus. Toreiz kļūt par leģionāru daudziem varbūt bija vienīgā iespēja palikt dzīviem.
Apsveicama ir vēlme mainīt kriminālsodu politiku, nosakot mīkstākus sodus par zādzībām, krāpšanu, piesavināšanos un ekonomiskajiem noziegumiem. Ja cilvēks ir apzinājies savu nodarījumu, nožēlojis to, viņam jādod otra iespēja. Amerikā arī ir šāda prakse, un tiem, kurus no cietuma atbrīvo agrāk, nosaka atbildīgo, kurš novēro, novērtē un, ja nekonstatē pārkāpumus, palīdz atgriezties normālā dzīvē. Baznīca arī ir par otras iespējas došanu tam, kurš savu vainu nožēlojis. Tas ir apsveicami arī no tā aspekta, ja šāds solis palīdz valsts budžetā saglabāt ievērojamu naudassummu.
Sociālie dienesti, bāriņtiesas strādā, un tagad arī likumu plāno mainīt, lai palīdzētu no vardarbības ģimenē cietušajiem. Viņiem tiktu piešķirtas daudz lielākas tiesības, piemēram, varmākām uz laiku neļautu uzturēties mājās kopā ar ģimeni. Līdz šim upuris bija divkārt pazemots, jo, bēgot no pāridarītāja, bija jāaiziet no mājas, lai nokļūtu drošā vidē. Labi, ja bāriņtiesa var nodrošināt šādiem cilvēkiem pajumti. Par atkārtotiem uzbrukumiem ģimenē būtu jāierosina kriminālprocess. Ja lietots fizisks spēks, tās vairs nav tikai “ģimenes darīšanas”. Ja ar šādu bēdu stāstu pie manis nāktu draudzes loceklis, noteikti ieteiktu vērsties policijā. Desmit kalpošanas gados esmu saskāries ar vienu šādu gadījumu un arī tad ieteicu ierosināt krimināllietu. Kristieši mēdz piedot, un arī vardarbībā cietušās sievietes bieži vien piedod varmākam, bet tajā pašā laikā kristīgā ticība māca rīkoties taisnīgi — tam, kurš ir vardarbīgs, jāsaņem sods. Piedošanu nedrīkst izmantot ļaunprātīgi.
Saistībā ar Satversmes aizsardzības biroja jaunā direktora Jāņa Maizīša iecelšanu aizdomājos par grēksūdzes noslēpumu. Jaunais direktors teica, ka slepenas informācijas izpaušana ir noziegums. Katoļu baznīca noslēgusi ar valsti līgumu, kas aizliedz pratināt priesteri, ja viņiem grēkus izsūdzējis noziedznieks vai noziegumā aizdomās turamais. Agrāk šādas vienošanās nebija, un Francijā par kāda bērnu slepkavas grēksūdzes neatklāšanu priesteri apcietināja, apsūdzot viņu līdzdalībā. Cilvēkam, kuru izvēlas glabāt valsts noslēpumu, vispirms jābūt godīgam. Ir viņš tāds vai nav — to pierāda laiks, pieredze. Pielaide šiem dokumentiem jādod tikai tiem, kuru amata pienākumu pildīšanai tas nepieciešams, un šajā gadījumā cilvēkus nevar vērtēt pēc tā, vai viņi patīk vai nepatīk.
Nedēļas nogales politiskie notikumi man atvirzās otrā plānā, jo bija daudz darba baznīcā. Sestdien atkal nācās doties uz Gulbeni, lai palīdzētu kolēģim, kuram citādi būtu jānotur sprediķis divās draudzēs vienlaikus, bet sestdienas vakarā paguvu uz tikšanos ar Aizkraukles kristīgajiem jauniešiem. Svētdiena priesteriem ir kalpošanas diena — dievkalpojumi Aizkrauklē, Skrīveros, Koknesē.
