Marta beigās nolēmu sākt jaunu dzīvi. Kā tad ārzemēs? Tur taču katrai sevi cienošai sievietei ir vīrs un arī boifrends jeb tā saucamais draugs.
Marta beigās nolēmu sākt jaunu dzīvi. Kā tad ārzemēs? Tur taču katrai sevi cienošai sievietei ir vīrs un arī boifrends jeb tā saucamais draugs. Vai es sliktāka? Smiltis taču vēl nebirst.
Problēma vienīgi iepazīšanās. Ar kolēģiem tukšs variants — kurš čigāns savā dārzā zog? Uz ielas jau arī kādam klāt kauns skriet — esmu tomēr cienīga izskata dāma.
Izlīdzēja Rozālija. Viņa man ierādīja iepazīšanās servisu internetā. Tur lērums draudzeni meklējošu vīriešu. Pirmajā dienā biju eiforijā. Lasīju anketiņas, lai piemeklētu saviem gadiem kaut ko atbilstošu, bet visiem vajadzīgi tik kaulu kambari, piedevām vēl jaunas un svaigas…
Beidzot viens šķita piemērots — anketā rakstīja, ka labprāt iepazītos ar mīļu, jauku, apaļīgu būtni — nu akurāt kā es. Bet, mīlīši! Kāda nekaunība! Šis anketā atzīstas, ka precējies, ir divi bērni, saņem 100 latu algu un vēlas seksuālu sievieti. Par to precēto nebūtu nekas — saprotu, pārmaiņas vajag. Bet iedomājieties — tāda alga, un viņš vēl grib kaut kādu baudu! Tur taču visseksuālākā sieviete paliks auksta kā varde! Viņš varbūt vēl iedomāsies paprasīt, lai es aizsūtu naudu ceļam un aizdodu bērniem pusdienām! Nu nē! Tik liela aita pat es neesmu.
Pa gabalu arī Indriķis vēl tīri neko. Pagaidām piecietīšu…
Izabella
