Ja ņemtu palīgā kalkulatoru un sarēķinātu izdevumus, ko mednieks tērē, lai dotos pīļu medību sezonu atklāt uz Nagļiem, iznāktu trīsciparu skaitlis. Tomēr šī brauciena pievienoto vērtību naudas izteiksmē nevar aprēķināt.
“Aizmirstas viss. Bizness, ģimenes problēmas. Kad lido pīles un jāšauj, ne par ko citu nedomā. Cilvēki te atbrauc atslēgties no visa un atpūsties,” savus novērojumus pauž Lubānas zvejniekciema Īdeņas zvejnieks un mednieks Jānis Macāns. Pie viņa ugunskura savus mednieku stāstus stāstījuši teju visu Latvijas novadu pārstāvji. Uz Nagļu dīķiem dodas gan tuvējās apkārtnes mednieki, gan tādi tāli ciemiņi kā liepājnieki, kuldīdznieki un ventspilnieki.
Medību dzīves skola
“Katram ir liels prieks atbraukt uz pīļu sezonas atklāšanu. Vai tu nošauj, vai nenošauj, tas pat nav tik svarīgi. Protams, ka nošaut grib katrs, bet galvenais ir atbraukt, atpūsties, satikt cilvēkus. Sajust tieši šo atmosfēru, sajust to prieku, kad sākas medības. Tieši gaidīšanas brīdis dod adrenalīnu. Pēc atklāšanas tas norimst, un pie ugunskura ir, ko pārrunāt. Sabrauc visa Latvija. Satiekas, pastāsta par savu pusi, iespaidiem. Ne jau tikai par pīlēm runā. Arī par zvēriem — kā barot, kā medīt. Rodas pat tradīcijas. Tā ir medību dzīves skola,” vērtē J. Macāns.
Maizes krāsnī uz
plāceņu pannas
Izjūtas, ka pie Lubāna notiek kārtīgs pīļu medību atklāšanas festivāls, Jāni pavada jau no bērnu dienām, kad viņš vērojis tūkstošiem cilvēku, kas ieradušies uz medībām. “Saslimdināja mani, tā kļuvu par mednieku,” viņš pasmaida un atceras, kā bērnībā ar puikām vākuši sašautās pīles. Nākamajā dienā, ņemot talkā suni, uz māju nesti pat 24 putni. Māte pīles gatavojusi lielajā maizes krāsnī uz plāceņu pannas. Bez taukvielām, klāt pašu dārzā audzētas garšvielas, sāls, un viss. Garšīgi!
Laika gaitā daudz kas mainījies, gan medību tradīcijās, gan cilvēku domāšanā, bet joprojām tā ir lieliska atpūta šī vaļasprieka piekritējiem. Tiesa gan, tagad Lubāna ezerā pīļu medības notiek tikai septembra beigās, kad tur salido Ziemeļu pīles. Sezonu atklāt vīri dodas uz Nagļu dīķiem, kas ir turpat netālu no Īdeņas. Jānis teic, ka šogad dīķos pīļu ir īpaši daudz, jo tur tiek barotas zivis, un no šī procesa labums tiek arī lidotājām.
Rodas stāsti
Pīļu medības ir tās, kurās mednieki var kārtīgi izšauties. “Lielajās medībās tā nav. Tagad ir labi šaujamie, izšauj vienu šāvienu, alnis gatavs, un viss. Te dabū īsto adrenalīnu. Kuru pīli nošausi? Kuru dabūsi, kuru ne? Pašauj garām. Liekas — vajadzēja nošaut tuvāko, tā aizlido, bet tu trāpi tālākajai. Katram medniekam izjūtas ir tik dažādas un interesantas! Pašauj garām un tad vari veselu gadu domāt, kāpēc tā iznāca,” komentē mednieks. Tā rodas mednieku stāsti.
Interesanti ir vakari pie ugunskura, kad neiztiek bez zobgalībām. “Tāpēc jau viņi ir mednieki. Ja tevi nepavelk uz zoba, tad ir garlaicīgi. Kur var būt lielāka bauda? Tad jūties noderīgs un kārtīgs vīrs. Par ko būtu visvairāk jānervozē? Ka neviens nepavelk uz zoba. Ja ar tevi nejoko, tad tu neiederies kompānijā,” secina J. Macāns.
Tiem, kuri vīpsnā un uzskata, ka pīle nav nekāds dižais medījums, Jānis iesaka aiziet uz ķīniešu restorānu un apskatīt, cik maksā porcija pagatavotas meža pīles. Mednieks jokojot ir aprēķinājis, ka vidēji viena pīle sezonas atklāšanas medībās izmaksā ap 25 latiem, bet pavisam nopietni viņš apgalvo, ka baudu, ko gūst šajā atpūtā, nekādā naudā nevar novērtēt.
