Trešdien, 11. septembra vakarā ap pulksten 20, ar velosipēdu braucu pa vietējo pagasta ceļu, kad pēkšņi no “Dzeņu” mājām taisni pāri pļaviņai man virsū metās milzīgs melns suns — laikam tieši tāds varētu izskatīties Bāskervilu suns, ja vien vēl būtu spīdīgas sarkanas acis. Tomēr arī tāpat bija tik baisi, ka es vien paspēju nolēkt no velosipēda, sastingu un sāku kliegt. Tā īsti parunāt pēc tam nevarēju divas dienas.
Suns iekoda rokā, pēc tam vēl paspēja iekampt kājā, pagriezās un aizgāja uz māju pusi kā pēc labi padarīta darba — laikam viņam “piegriezās” mana kliegšana.
No mājām izskrēja puspliks suņa saimnieks Siksnāna kungs un sāka atvainoties, ka, lūk, “nepamanījām”, bet sunim nebija pat kaklasiksnas! Kā saimnieks suni novaldītu, ja viņš būtu turpinājis man kost? Uz jautājumu, kas notiktu, ja manā vietā būtu bērns, viņš neatbildēja. Vaicāts, vai suns ir vakcinēts pret trakumsērgu, atteica: “Protams!” un aizgāja. “Viņa augstību” pat neinteresēja, vai esmu stipri sakosta un vai man nav vajadzīga palīdzība.
Kad pārbraucu mājās, sakostā roka jau bija zīdaiņa galvas lielumā, kāja asiņoja, bet, kāda laime, pie pretējās mājas stāvēja “ātrā” palīdzība, es piegāju pie šofera un rādīju savas traumas, sakot, ka mani tikko sakoda suns, vai es varu saņemt palīdzību? Taču iedomātā laime mani turpat arī pameta. Nē, palīdzību es nevarot gaidīt, man jāizsauc cita “ātrā” palīdzība vai pašai jābrauc uz vietējo traumpunktu. Skaisti, vai ne? Tu vari no šoka un sāpēm “ātrās” palīdzības priekšā sabrukt, bet “ātrā” palīdzība lepni pabrauks garām! Padomju laikā, kad es strādāju “nepareizajai” valstij, tā nekad nevarētu notikt, tad dažiem būtu jāšķiras no amatiem, taču brīvvalstī Circene circina, ka medicīnā viss ir kārtībā, vajag tikai nieka miljonus, lai to uzlabotu! Vai ar tādu attieksmi pret cilvēkiem?
Paldies Dievam, ka ir brīnišķīgi kaimiņi! Aina Podvinska bez vārda runas, lai arī bija vēls, aizveda mani uz Aizkraukles traumpunktu, kur ārsti sniedza pirmo palīdzību, un arī policijā laipni uzklausīja. Viņa bija arī galvenā runātāja gan ar ārstu, gan policijā, jo es biju pilnīgā šokā.
Tas īsumā būtu viss, ja vien šis suns būtu uzbrucis tikai man, bet Aina Podvinska pastāstīja, ka, braucot ar mašīnu un vasarā atverot logu, šis suns pilnīgi lecot iekšā, atņirdzis zobus.
Miestā tik svaiga ziņa kā par suņa kodumu aiziet vēja ātrumā. Man zvana draugi, paziņas un stāsta: ko tu, tas jau pierasts, nūjotājām bieži ir “jāatsitas” no šī suņa uzbrukumiem, ja iet pa ceļu, kas ved gar “Dzeņu” mājām, tādēļ tur neviena vairs neiet, arī pie pagasta veikala šis Bāskervils klaiņo. Vecāki, steidzoties pēc bērniem, bieži atstāj vaļā bērnudārza un sākumskolas ieejas vārtus, un pilnīgi iespējams, ka reiz šim sunim labpatiks arī tur iegriezties.
Mēs Birzes ielā esam iemācījušies sadzīvot ar kaimiņiem, un par ko dzīvē lielākoties ir strīdi? Par bērniem, par lopiem, kuri izbradājuši dārzus, par suņiem. Ja kāds suns nepatika, agrāk viņu varēja vienkārši nošaut. Tas ir ļoti sāpīgi, bet audzinoši, jo saimniekiem iemāca savu mīluli neizlaist no acīm.
Par ko man 66 gadu vecumā jāpiedzīvo šis murgs? Es, protams, pa to ceļu vairs neiešu, kamēr vien dzīvošu, bet citi, kuri vēl nav nobiedēti vai sakosti?
Paldies Dievam, ka bērnus ved ar mašīnām un viņiem nav jāstaigā pa šo ceļu.
Runājot par suņa īpašnieku, atliek vien secināt: kas atļauts Jupiteram, nav atļauts Vērsim, vienmēr kāds ir vienlīdzīgāks par citiem.
