Pēteris Leimanis no Skrīveriem ir dzimis tieši pirmssvētku laikā — 23. decembrī. Šodien viņam aprit 80 gadu.
Diena sākas ar himnu
“Ģimenē bijām seši bērni: trīs brāļi un trīs māsas. Mācījos Priekuļu pamatskolā un kā šodien atceros — katru rītu sapulcējāmies zālē, meitenes kreisajā pusē, zēni — labajā, pa vidu bija krucifikss, pie sienas — Latvijas ģerbonis un karogs. Visi nodziedājām Latvijas Valsts himnu, tikai pēc tam sākās mācības. Un tā katru dienu. Bet tad sākās karš, un viss mainījās. Dziedājām Vācijas himnu, vēlāk “Internacionāli”,” stāsta jubilārs.
Kad vecāki pārcēlušies uz Seces pagastu, Pēteris Leimanis mācījies Jaunjelgavas vidusskolā, bet 1949. gadā iestājies Rīgas medicīnas skolā, taču jau pēc gada iesaukts dienestā.
Tēlojot virsnieku, atrod sievu
Ukrainā aviācijas daļā nodienēti pieci gadi. “Dienesta laikā iepazinos ar savu mīļo sieviņu Nadeždu, ikdienā viņu saucu par Nonu,” teic Pēteris Leimanis.
Iepazīšanās notikusi garnizona klubā. Pēteris kādā izrādē spēlējis vācu visnieku, bet Nadežda — vācu aktrisi. “Pēc demobilizēšanās atbraucu uz Latviju, bet savu mīlestību nevarēju aizmirst. Nu jau esam kopā 55 gadus,” teic jubilārs.
Kā tik ilgi kopā nodzīvots? “Man līdzās sievai vienmēr gribējies būt labam un arī paveikt kaut ko labu,” saka Pēteris Leimanis. Nadežda savukārt bilst, ka arī
viņai arvien labākai gribējies būt vīra dēļ.
“Nekas, iesmērēsim ar krējumu”
Tomēr dzīvē ne viss ir spīdoši, ir gan kritumi, gan pacēlumi. “Jāsaprot vienam otru, daudz kas jāpiecieš. Cilvēki pie visa pierod un viens otram pielāgojas. Ir pāri, kas tomēr nevar saprasties, viņus nenosodu. Katram cilvēkam ir savas labās un sliktās īpašības, bet mēs varam labi saprasties,” teic Leimaņa kungs. “Jābūt lielai pacietībai. Man to ieaudzināja tēvs un māte. Kad bērnībā ganu gaitās kājas bija sasprēgājušas, māte vakarā teica: “Nekas, dēls, iesmērēsim ar krējumu, pacieties, un viss būs labi!”.
Indijā, antibiotiku rūpnīcā
Pētera Leimaņa ikdienas darbs ir bijis saistīts ar medicīnas preparātu iekārtu apkalpošanu. Rīgā strādājis medicīnas preparātu rūpnīcā, kas piederēja Maskavas antibiotiku institūtam. Vēlāk rūpnīcu pārņēma Organiskās sintēzes institūts, bet tagad tā pieder akciju sabiedrībai “Grindeks”.
1970. gadā viņu kā inženieri — instruktoru norīkoja darbā Indijā, turp viņš devās ar kundzi. Apmēram 300 kilometru no Deli — Rišihešas pilsētā — Hruščova laikā bija uzcelta jauna antibiotiku rūpnīca, un tajā vajadzēja ierīkot iekārtas, apmācīt vietējos cilvēkus. Rūpnīcā ražoja penicilīnu un citas antibiotikas.
Sadedzina sārtā
Indijā divu gadu laikā gūts daudz iespaidu, sastapti gan bagāti, gan nabadzīgi ļaudis, redzēta arī Indira Gandija. “Manī nostiprinājās atziņa, ka baskāji nav nelaimīgāki par zeltnešiem. Sastapām cilvēkus, kuriem zeltlietas bija sakarinātas visās iespējamajās vietās, bet baskāji tāpat priecājās, dziedāja un dejoja.”
Atmiņā palikusi kāda apbedīšanas ceremonija, kuru vērojuši abi ar sievu. “Mūsu galvenajam inženierim Čaulam nomira tēvs, un bēres notika Gangas krastā. Čaula līdzi bija paņēmis savu dēlu, lai viņš redzētu, kāds pienākums nākotnē būs jāizpilda,” stāsta Leimaņa kungs.
Gangas krastā no malkas sakrauts liels sārts, un rituāla vadītājs jeb guru mirušā ķermeni iesmērēja ar smaržīgām eļļām un ziedputekšņiem. Pēc tam kūra sārtu. Pēc līķa deguma gaiss nesmirdēja, bet gan smaržoja pēc eļļām, ar kurām bija ieziests mirušais.
Piederīgie raudāja, bet guru uzraudzīja sārtu. Kad pienāca īstais brīdis, izlaida mirušā garu, ar asu bambusa kārti iedurot galvaskausā. Kad līķis bija sadedzis, katrs piederīgais paņēma pa saujai pelnu, bet pārējos pelnus izkaisīja Gangā. Pēc tam visi apģērbā brida upē mazgāties.
Bieži redz sapnī
“Kad atgriezāmies no Indijas, sākām domāt par vecumdienām. Skrīveros toreiz dzīvoja tēvs un māsa, nopirkām apbūves gabalu un sākām celt būdu. 1981. gadā pārcēlāmies uz Skrīveriem,” teic Pēteris Leimanis.
“Būda” gan iznākusi kā jauka māja. Kādreiz bijusi arī gotiņa, vistas un cūkas.
“Kad aizgāju pensijā, vēl trīs gadus nostrādāju Aizkraukles pienotavā, vēlāk biju palīgstrādnieks Aizkraukles stadionā, tad santehniķis vidusskolā,” teic jubilārs.
“Esmu piedzīvojis piecu valsts iekārtu maiņu, Tautas frontes laikā sargāju Ministru kabinetu. Tagad visvairāk uztrauc neziņa. Radies iespaids, ka nav neviena, kas pārvaldītu un sakārtotu valsti. Visvairāk apbēdina tas, ka par 45 darba gadiem pensija ir tik knapa,” saka Pēteris Leimanis.
Ja būtu iespēja dzīvi sākt no jauna, ko darītu citādi? “Bieži sapnī redzu, ka neesmu pabeidzis kādu mācību iestādi, tas nozīmē, ka nožēloju, jo neesmu ieguvis augstāko izglītību, bet tikai vidējo speciālo — esmu pārtikas rūpniecības tehnologs. Augstskolā toreiz neiznāca mācīties dienesta dēļ. Ja varētu, studētu, bet pārējo gan darītu tāpat,” teic jubilārs.
