Latvijas lauki ir pilni kolorītu personu. Aiviekstes pagasts nav izņēmums. Pretī Pļaviņu apvedceļam, kalniņā, ir “Stēģu” mājas. Īpašums mūsdienās sadalīts vairākās atsevišķās ēkās. Katrā no tām mīt cilvēki ar savu, īpašo pagātni, cīņassparu pret uzmācīgo pesimismu, kas tā vien gribētu daudzus ievilkt vienaldzības muklājā.
Meklējot ieteikto lauksaimnieku, iegriezos kādas mājas pagalmā. Kārtodams kreklu biksēs, pretī nāk smaidošs vīrs un pēc neilgas sarunas viņš teic: “Izpalīdzi vecam šoferim.” Rāda man saliektus trīs vidējos pirkstus. “Četrdesmit gadu par šoferi nobraucu, esi čoms, izpalīdzi.” Saku, ka man nav laika. Iespējams, daudz interesanta viņš pastāstītu par autovadītāja gaitām. Citreiz.
Neļauj zemi dalīt
Māja “Stēģi 1”. Ķēdē melns suns draudzīgi luncinās un rejot sauc saimnieku. Pretī pagalmam — otra māja, izskatās kā padomju laikā celta baraka, vēlāk apmūrēta ar baltajiem ķieģeļiem. Tās vienā galā dzīvojot Uldis, kurš jau kādu laiku neesot manīts. Lēnītēm aizstaigā bariņš vistu, maza auguma sieva, laipni smaidot, uz auklas žauj veļu. “Rita Burkeviča,” viņa teic. Manis jautāto zemnieku viņa nezinot, bet varbūt kaimiņš An-drejs pazīs.
Sētā ieripo liels balts mersedess, no tā izkāpj gara auguma vīrs zaļi raibā jakā. Garie mati, lai ikdienā netraucētu, sapīti bizē. Uz acīm brilles biezos rāmjos. Viņš ir Ritas nosauktais — Andrejs Liepa. Vietējie viņu iesaukuši par Baronu. Pēc tam, kad jaunajos mērnieku laikos neesot ļāvis senču zemi sadalīt, vēlējies paturēt pēc iespējas vairāk sev. Vēlāk gan zeme un māja pārrakstīta radiem, un no saimnieka kļuvis par pārvaldnieku.
Vairs ne piles
Uz kūts redzams gadskaitlis — 1878. Andrejs stāsta, ka agrāk te bijusi Stukmaņu muižas klēts. Sievasmātes vīrs pēc Pirmā pasaules kara par piedalīšanos Brīvības cīņās saņēmis 26 hektārus zemes. Bija trīs zirgi, govis, pamazām iedzīvojušies. Andrejs uz šo pusi no Ļaudonas atnāca septiņdesmito gadu vidū. Bija kolhoza traktorists, sabojāja redzi, tāpēc tagad saņem invaliditātes pensiju.
Ar lauksaimniecību pats gan vairāk kā 10 gadu nenodarbojas. “Savas tehnikas nav, “piegriezās”, visu likvidējām,” stāsta Andrejs. Vēl 90. gadu vidū sēts un pļauts, kartupeļi audzēti, četras govis turētas. Te dzīvojusi arī Andreja sievasmāte, un pēc kolhozu likvidācijas viņa saņēmusi pajas, kuras pārdeva vietējam uzņēmējam. Viņš savukārt par tām Rīteros iegādājies zāģētavu, kura darbojās vien pāris dienu, jo nodega. “Būtu labāk par pajām traktoru ņēmuši,” šķendējas An-
drejs.
Tagad Barona pārvaldībā ir 10 hektāru zemes. Daļu iznomā kaimiņiem, daļu — Daugavpils radiniecei kartupeļu audzēšanai. Uz pārējo esot pieteicies kāds saimnieks no Bebru puses. Viņš gatavs pļavas nopļaut, vien lūdzis, lai Andrejs izzāģē krūmus. Teicis, ka zāģim degvielu sagādāšot. Kopš tās dienas jau labs laiks pagājis, bet bebrēnietis tā arī neesot rādījies. Andrejs gan par to daudz nebēdā. “Kopš atmetu pīpēšanu un nelietoju ne grama alkohola, jauna dzīve sākusies,” viņš stāsta. “Kad tu, cilvēks, dzer, neredzi, kā pavasarī zālīte dīgst. Kāda tad jēga no dzīves? Sešdesmit gadi nāk virsū, gribas kaut ko vēl labu izdarīt.”
Grēkus izsūdz
ozolam
Māja, kurā dzīvo kaimiņi Rita un Uldis, celta agrāk netālu esošā cūku nobarošanas kompleksa strādniekiem, tajā skaitā Ritai un Ulda tēvam. Fermu 90. gadu sākumā privatizēja, tajā kāds tautas daiļamatu meistars bija iecerējis gatavot māla izstrādājumus. Šim meistaram ēkas bijušas arī Stukmaņos. Tās nodegušas, bizness beidzās, banka pieprasīja atmaksāt kredītu un bijušā cūku kompleksa ēku paņēma sev. Vēlāk tā pārdota kādiem darboņiem no Jēkabpils. Viņi par ēku nelikušies ne zinis. Pirmie “pazuda” metāla izstrādājumi, vēlāk katrs, kuram nebija slinkuma, lauza sienas un veda prom ķieģeļus. Pat bijusi nolīgta brigāde, un katram maksāja trīs latus dienā. Varējis iegādāties arī šīfera loksnes par 30 santīmiem gabalā. Andrejs 30 latu iemainījis pret šīferi un kokmateriāliem, uzcēlis garāžu. Arī tagad, ja ir vēlēšanās nopelnīt kādu latu, viens otrs izlaužot armatūras stieņus un nododot tos metāllūžņos. “Liepājas metalurga” problēmu dēļ sarukusi melnā metāla iepirkuma cena, un 130 latu par tonnu dēļ lielo veseri neesot izdevīgi cilāt.
Tāpēc Andrejs izvēlas pastāvīgākus ienākumus. Iegādājies krūmgriezi, un kaimiņš palūdzis atēnot hektāru meža. Trijos vakaros ticis galā un nopelnījis tikpat, cik citi, mēnesi laužot kūts mūrus. Iegādājies arī zāģi un citus rīkus, pamazām no mutes mutē cilvēki sākuši ieteikt viens otram Andreju kā vīru, kurš atbrauks zāli nopļaut, krūmus izzāģēt. Kad ar “mersi” nebrauc strādāt vai makšķerēt jeb, kā viņš saka, meitās, blakus sēdeklī nosēdinot suni Dukātu un divatā kārtīgi izskrienoties pa tīrumu.
Dukāta brālim ir vārds Dolārs, un viņš mītot Kokneses pusē. Nosaucot naudas vienības, jautāju Andrejam, ko viņš domā par eiro ieviešanu. “Mēs, prastie, mazie, neko no tā neiegūsim. Tie, kuriem bankās tūkstoši, vinnēs, bet mēs vēl par viņiem dabūsim maksāt. Gribētu, lai to eiro neieviestu.” Ziņas pārsvarā “Staburagā” un televizijā uzzinot. “Kopš to nopirkām, tā nav izslēgts,” viņš smej. Pa avīzei atvedot arī kāds mācītājs, kurš līdzās nopircis īpašumu. Baznīcā Andrejs neejot. Labāk pie netālā ozola grēkus izsūdzot. Tas un vēl kādi pieci lieli ozoli, kā arī oši pēdējos gados strauji nokaltuši.
Ābeļdārzs gan kuplo, tikai ābolus ik rudeni neesot, kur likt. Sulu spiest nav izdevīgi.
