Sniegots un auksts bija 1991. gada janvāris, laiks, kad Latvijas ļaudīm par valsts neatkarību bija jācīnās ar gara spēku un pārliecību. Dokumentālajos kadros filmā “Tēvu barikādes” kāds barikāžu dalībnieks atzīst — ja nebūtu cilvēku no Latvijas laukiem, kas tad notiktu? Inteliģentu saujiņu aizgaiņātu 15 minūtēs, pat tankus nevajadzētu. Toreiz vajadzīgais spēka papildinājums, kas ļāva nesalūzt, parādīt tautas gribu un spēku, nāca no Latvijas laukiem.
Aizvadītās nedēļas nogalē Kokneses kultūras namā pulcējās šie cilvēki no laukiem — barikāžu dalībnieki, viņu ģimenes locekļi. Sanākušo nebija daudz, iespējams, pasākuma norises laiks — darbdienas pēcpusdiena — nebija piemērotākais. Dokumentālā filma “Tēvu barikādes”, ko pēc Kokneses Mūzikas skolas kvinteta sniegtā koncerta vēroja sanākušie, acumirklī aizveda 26 gadu tuvajā un reizē tālajā pagātnē. Svešāda un tik pazīstama Vecrīga, ielās ugunskuri, smagās automašīnas, barikādes, helikopteru un šāvienu troksnis un — cilvēki. Brīvības cīnītāju vienīgais ierocis — pārliecība par taisnību.
Piemiņas pasākumā Koknesē viesojās arī Romualds Ražuks, viens no Tautas frontes līderiem. Viņš atminējās gan barikāžu notikumus, gan saspringto laiku pirms 1991. gada janvāra. Izšķirošā bijusi domes 12. janvāra sēde, kad jau neslēpjoties sāka runāt par to, ka jāsauc cilvēki uz Rīgu, jāsāk sargāt stratēģiski svarīgus objektus. Naktīs pa Rīgas apvedceļu, pa Rīgu Teikas rajonā cirkulēja padomju armijas bruņumašīnas. Kad 13. janvāra naktī notika slaktiņš Lietuvā, Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns to paziņoja LTV tiešraidē un aicināja cilvēkus uz galvaspilsētu. No pulksten 4 rītā līdz 14 Rīgā ieradās pusmiljons cilvēku. Jau pirmajās pāris dienās no laukiem un mazpilsētām Rīgā sabrauca daudz smagsvara automašīnu ar piekabēm, kas bija pildītas ar baļķiem, betona bluķiem, šķembām un citiem celtniecības materiāliem. Automašīnas izvietojās šaurajās Vecrīgas ielās tā, lai tankiem padarītu neiespējamu to nostumšanu malā.
“Bijām organizēti, sagatavojušies,” atzina Romualds Ražuks, piebilstot, ka liela nozīme bija pašvaldībām, kas palīdzēja ar transportu un visu pārējo. “Padomju armija neticēja, ka radio, televīzijā var dot instrukcijas, pavēles un cilvēki tās pildīs. Tas bija izšķirošs brīdis, kas, pateicoties cilvēku drosmei, pietuvināja neatkarībai, kā arī ļāva izvairīties turpmāk no lieliem upuriem. Būtiski arī tas, ka notikumu atspoguļošanai bija akreditējušies 350 ārzemju žurnālistu un 20. janvāra nakti tūlīt ieraudzīja visā pasaulē. Neaizmirsīsim tos, kuri vēl nav apbalvoti ar piemiņas zīmēm, tas šogad obligāti jāizdara,” norādīja Romualds Ražuks.
Bebrēnietim Edgaram Mikālam barikāžu laika notikumi atmiņā iegūluši spilgti, īpaši 13. janvāris. Šajā dienā Latvijas Tautas frontes sarīkotajā protesta manifestācijā Rīgā, Daugavmalā, pulcējās ap pusmiljons cilvēku no visas Latvijas. “Viens vai divi autobusi no Vecbebriem bija devušies uz Rīgu, lai piedalītos manifestācijā. Atgriezāmies mājās, un tūlīt bija Tautas frontes aicinājums aizstāvēt Augstāko padomi. Astoņi vai deviņi cilvēki devāmies atpakaļ uz Rīgu,” atceras Edgars Mikāls. “Tas bija 13. janvāra vakarā pēc notikumiem Lietuvā, kur iepriekšējā naktī neapbruņotus cilvēkus samala tanki. Pirms došanās uz Rīgu piebraucu pie mājām, uz kāpnēm atvadīties iznāca bērni un sieva. Skatījos uz bērniem — viens par otru mazāki — un pie sevis nodomāju: var gadīties, ka nekad viņus neredzēšu. Es taču zinu, ka pagājušajā naktī Lietuvā bija 14 bojāgājušie. Un šovakar mūs Rīgā sagaida kas līdzīgs. Radio bija paziņojums, ka gaidāms uzbrukums Vecrīgai. Un tad mēs tajā naktī gaidījām. Bija bail. Protams, bailes neizrādījām, viens otru uzmundrinājām. Pagāja saspringta nakts, un izziņotais uzbrukums nenotika. 14. janvāra vakarā atgriezāmies mājās. Domāju, ka liels mūsu drošības garants bija CNN žurnālisti, kuri notiekošo rādīja tiešraidē. Ja uz mums sāktu šaut, to redzētu visā pasaulē. Manuprāt, tas atturēja padomju armiju no uzbrukuma. Tajā brīdī jau par to neaizdomājāmies, secinājām vēlāk, pārdomājot notiekošo. Otrreiz braucot uz barikādēm, bija citādas izjūtas, daudz drošāk. Tad sargājām Ministru kabinetu. Ja būtu vajadzīgs atkal, ietu tāpat, šajos gados, neraugoties ne uz ko, mana pārliecība nav mainījusies. Bet no Krievijas var sagaidīt visu.”
Uzziņa
Vecrīgas barikādes demontēja 1992. gada rudenī, ilgi pēc tam, kad PSRS 1991. gada septembrī bija atzinusi Latvijas pilnīgu neatkarību un bija panākta vienošanās par Krievijas Federācijas karaspēka izvešanu.
Fakts
PSRS specdienestu ziņojumos minēts, ka barikāžu aizstāvībā piedalījušies aptuveni 80 tūkstošu cilvēku, pēc 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības aplēsēm, to skaits bija aptuveni 40 — 50 tūkstošu. Ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi līdz 2007. gada beigām bija apbalvoti 19 tūkstoši cilvēku.
Viedokļi
Vija Bojere Koknesē
— Skatoties filmu “Tēvu barikādes”, brīžiem kaklā sakāpa kamols. Iepriekš bija redzēti fragmenti, bet ne kā apkopots stāsts. 13. janvāra notikumi mūsu ģimenei bija saspringts laiks. Par Latvijas neatkarības atgūšanu biju pārliecināta, piedalījos arī manifestācijā Daugavmalā. Sākoties barikādēm, satraukums bija liels, jo zināju, ka tur ir arī mans dēls. Viņš kopā ar saviem kursabiedriem no Latvijas Lauksaimniecības universitātes sargāja Zaķusalu. Dēls pateica, ka brauks, ka būs tur, zināju un viņu atbalstīju. Vīram daudz neko nestāstīju, lai nesatrauktu, viņš tieši tajā laikā bija Rīgā Stradiņu slimnīcā, es mājās Koknesē ar meitām. Jaunākā vēl negāja skolā. Kad vēlāk braucu uz Rīgu slimnīcā apciemot vīru, redzēju barikāžu pārpalikumus. Tajā brīdī sapratu, cik tas viss nopietni. Televīzijā, radio jau bija ziņas, raidījumi, bet savām acīm redzēt — tas ir citādi. Man vienmēr bija cerība, ka nebūs tik briesmīgi. Ticība, ka viss būs kārtībā, vienmēr bijusi. Jutos pārliecināta, ka tik tālu nenonāks, uzvarēs cilvēciskais saprāts.
Arvīds Edgars Ādamsons, koknesietis
— Dokumentālā filma atsauca daudz ļoti pazīstamu sajūtu — helikoptera troksnis, brīdinājums par desantu, ugunskuri. Barikādes sargāju divas dienas no rīta līdz vēlai naktij, kad sagaidījām maiņu. Pirmajā dienā bijām pie Ministru padomes, visu dienu nostāvēju uz kāpnēm. Tas bija 15. janvāris, un todien stadionā notika mītiņš. Pie mums pienāca Jānis Dinevičs un brīdināja, ka mītiņa dalībnieki varot izprovocēt uz nekārtībām. Kamēr mītiņš beidzās, bijām saspringti, domājām, kā būs, bet viņi paši bija nobijušies, klusi izklīda. Nezinu, kāpēc, bet nebaidījāmies. Tikai satraukums, neziņa, kas notiks, vai tiešām uzbruks? Ieroču mums nebija, ja nu viens otrs bija kaut ko paņēmis līdzi. Stāvējām kailām rokām. 19. janvārī mēs bijām pie ugunskura iepretim pareizticīgo katedrālei. Kādreiz bija tāds slavens saksofonists Birkāns. Atnāca ar savu instrumentu, apsēdās pie ugunskura un visu dienu spēlēja dažādas melodijas. Mums atveda ēdienu, no kastēm uztaisījām galdus, noklājām ar maizītēm, armijas virtuvē atveda tēju. Bija tāda vienotības, kopības sajūta. Neviens neko nepārmeta. Bija daži, kuri runāja citā valodā, bet vairākums tomēr latvieši. Kas mums palīdzēja, deva spēku? Ticība tam, ka gribam vienreiz tikt vaļā no komunistiskā jūga. Kaut neteiksim, ka bijām galīgi nabagi, bet savas valsts patriots vienmēr domā par savu valsti.
