Ikviens sevi cienošs cilvēks tagad runā tikai par divām lietām — gaidāmajām vēlēšanām un baravikām mežā. Pirmā ir kā tāls un nereāls sapnis, bet otrā — viegli sasniedzama, ja tev pašam ir mašīna vai draugi, kas uzaicina sēņot.
Kad nedēļas nogalē kolēģis teica: “Braucam sēņot!,” es sajūsmā iesaucos: “Jā, kaut nakts vidū!”. Kad rīta agrumā piestājām pie viņam zināmās sēņu vietas, domāju, ka viņš joko. Tie taču bija Amazones džungļi! Turklāt priekšā milzu grāvis un nemaz nevar saprast, kā tikt mežā iekšā. Kas tad viņiem — abi ar sievu raženi augumā padevušies un kā aļņi pārlēca pāri grāvim, bet es, protams, vispirms kā bumbiņa apvēlos augšpēdu, līdz tiku mežā. Tur man uzplaiksnīja atmiņā skolas gados apgūtās krievu balādes “Ivans Susaņins” sižets — drosminieks ievedis purvā ienaidniekus, lai tiktu no viņiem vaļā. Man likās, ka viss ir tieši tāpat.
Pēc nepilnas stundas ieraudzīju pirmo sēni. Un tad sākās — kur tik skaties, tur sēnes! Tās burtiski “uzglūnēja” no visiem stūriem. Un es grābu ar! Pielasīju trīs spaiņus. Vakarā ar velosipēdu trīs spaiņus baraviku atveda arī Indriķis. Var teikt, ka tas bija baraviku izrādes pirmais cēliens. Un tad sākās otrais. Es teiktu — briesmīgākais. Visu svētdienu tīrīju un šķiroju sēnes — sālīšanai, marinēšanai, cepšanai, tūlītējai ēšanai. Pie reizes pārdomāju savu rīcību: vai tiešām man to visu vajadzēja? Vai es badā, ka tā jātrako? Bet varbūt manī sēž skaudība, jo Rozālija lielījās, ka iemarinējusi 20 burku sēņu? Lai nu kā — svētdiena man bija norakstīta, un pirmdien uz darbu aizgāju pusdzīva, jo visu nakti mani mocīja murgi: it kā pie durvīm kaut kas klauvē, es tās atveru, un pretī raugās omulīgas, smaidīgas baravikas…
Domājat, sēņu murgs manā dzīvē ir beidzies? Vakar sastrīdējos ar Indriķi un neapdomīgi viņam pateicu: “Ej bekot!”. Viņš to bija sapratis tiešā nozīmē un aizgāja ar! Rezultāts — četri spaiņi baraviku. Nu gatavais sēņu murgs! ◆
