Atceros, jaunībā teātrī skatījos Arvīda Griguļa lugas “Uz kuru ostu?” iestudējumu. Manuprāt, pašlaik ļoti aktuāla būtu izrāde “Uz kuru banku?”. Es tagad dzīvoju kā brīnuma gaidās un ceru uzminēt, pie kuras no bankām Aizkrauklē — Hipotēku, “SEB” vai “Citadele” — atkal būs pulcēšanās. “Swedbank” un “Krājbanka” manā privātkonkursā vairs nepiedalās.
Pateicoties šādām neplānotām banku akcijām, pagājušās nedēļas nogalē piedzīvoju romantisku mirkli. Kad svētdien ap pusnakti Rozālija pa tālruni nokliedza: “Skrien uz “Swedbank” glābt naudu!”, es tā apjuku, ka steigā izskrēju ārā čībās. Tad atcerējos, ka Koknesē nemaz nav “Swedbank” bankomāta un skrēju atpakaļ. Modināju Indriķi, un mēs braucām uz Aizkraukli. Es tik sen divatā ar Indriķi nebiju braukusi pa naksnīgo pilsētu — tas bija tik romantiski! Patīkami bija arī pie bankomāta satikt novadniekus — visu laiku domāju, ka viņi trūcīgo statusā, bet nekā — vienkārši izliekas. Man šķiet, pie bankomātiem vislabāk novērtēt mūsu tautas ekonomisko situāciju. Atziņa iepriecina — esam bagāti, no rokas mutē nedzīvojam. Un pensionāri arī tik slikti nedzīvo — viņi nemaz nav spējīgi notērēt visu pensiju! — glabā naudu bankā. Es gan neko nedabūju. Izrādās, man kontā bija tukšums. Bet es par to neuztraucos — drīz alga. Galvenais, kaut arī melna nakts, es biju tautas vidū. Citādi katrs kā kurmis savā alā vien čubināmies. Agrāk tā kopības izjūta bija mītiņos un demonstrācijās, tagad vismaz pie bankomātiem.
