Aizvadītā nedēļa aizsteigusies nemanot. Lai kas notiek valstī, esam spiesti eksistēt. Nopietnas bažas rada jaunā valsts budžeta veidošana. Mani, uzņēmēju tas skar ļoti tieši.
Valdības vīri ieminējušies pat par nodokļu palielināšanu. Ja valdība paaugstinās iedzīvotāju ienākuma nodokli, mēs piedzīvosim vēl grūtākus laikus. Jau tagad liela daļa mazo un vidējo uzņēmēju ir spiesti pārtraukt vai uz laiku apturēt savu saimniecisko darbību. Liela daļa turpina darbu tikai tāpēc, lai nodrošinātu darba vietas, lai cilvēki var kaut kā izdzīvot. Mazie uzņēmēji tagad nepelna neko, labi ja pa nullēm var “izbraukt”. Es arī Sunākstē ekonomiskās situācijas dēļ esmu bijis spiests apturēt sava uzņēmuma darbību. Te gan ir runa ne tikai par Latviju — koksnes cenas kritās visā pasaulē, bet celma nauda pie mums tikpat kā nepazeminājās, līdz ar to pašlaik mežizstrāde nav rentabla. Mežs vistiešākajā veidā ir saistīts ar celtniecību. Līdzko pārplīsa nekustamā īpašuma uzpūstais “burbulis”, tas ietekmēja arī uzņēmumus, kas nodarbojas ar mežizstrādi vai koksnes pārstrādi. Kaimiņu pagastos darbību pārtraukuši daudzi gateri. Sunākstē ir palikusi tikai viena neliela kokzāģētava, kura spēj nodrošināt darbu nedaudziem cilvēkiem. Lielie uzņēmumi vēl kaut kā var izdzīvot, bet tie visiem Latvijas iedzīvotājiem darbu neiedos. Cilvēki arī nevar izbraukāt uz lielajiem uzņēmumiem, kas parasti ir pilsētās. Ir jādomā, kā atbalstīt mazos un vidējos uzņēmējus, pagaidām mēs dzirdam tikai solījumus, bet nekāda reāla atbalsta krīzes laikos nav. Protams, nevar cerēt tikai uz valdības atbalstu. Daudz kas kokapstrādes biznesā būs atkarīgs no kopējās situācijas pasaulē. Daudzi meža īpašnieki pašlaik nepārdod savus īpašumus, bet gaida, kad koksnes iepirkuma cenas pasaulē pieaugs. Nedēļas nogalē masu medijos bija lasāma ziņa, ka no Latvijas izceļojošo skaits ir sasniedzis 2002. gada līmeni. Nu mēs esam pārsteigti, bet tās taču ir loģiskas sekas notiekošajam. Arī daudzi sunākstieši ir devušies laimes meklējumos uz svešām zemēm. Cik no viņiem pēc kāda laika atgriezīsies, atbildēt nevar neviens. Mazie pagasti paliek aizvien tukšāki. Ja paaugstinās nodokļus un nesakārtos veselības aprūpes sfēru, tad izceļotāju skaits palielināsies vēl vairāk. Visiem ir skaidrs, ka ap divdesmit latu par slimnīcā pavadīto dienu samaksāt varēs tikai retais. Šāda summa pat vidēji turīgam cilvēkam ir liela, kur nu vēl pensionāriem vai maznodrošinātajiem. Liela daļa uz slimnīcu nemaz nebrauks. Lai cik ciniski izklausītos, bet pašreiz mājās nomirt ir lētāk. Reālo situāciju ļoti spilgti parādīja 1. septembris, kad daudzi vecāki bērnus nevarēja palaist uz skolu. Arī Sunākstē zinu vairākas ģimenes, kurām bērnu sagatavošana skolai sagādāja ne mazums galvassāpju. Šie cilvēki arī brauks prom, un ne ar kādām virvēm mēs viņus te nenoturēsim. Valstī valda neskaidrība. Valdība tikai sola, ka pēc pāris gadiem mēs atkal nostāsimies uz kājām. Nav nekādas garantijas, ka tie mazie kokapstrādes uzņēmumi, kuri darbību ir apturējuši, pēc pāris gadiem spēs to atjaunot. Neviens nezina, vai bankas vispār dos kredītus, kādi būs noteikumi. Lielākajā daļā valstu krīzi tik smagi neizjūt. Tas ir tāpēc, ka šo valstu valdības šādam notikumu pavērsienam bija gatavas. Mēs nezinājām, ka var būt krīze, mums bankas tikai piedāvāja ņemt kredītus. Deva visiem, bet neviens nepaskaidroja, ka var būt sliktāk un nauda tāpat būs jāatdod. Tagad visiem atņem īpašumus un neskatās, vai cilvēks var vai nevar naudu nopelnīt. Bankas tēlo, ka šajā situācijā ir zaudētājas, bet realitāte ir tāda, ka tās mūs faktiski ir okupējušas bez fiziskas vardarbības. Mēs jau kalpojam ārvalstu bankām. Arī Starptautiskā valūtas fonda prasības ir absurdas. Vajadzēja darīt savādāk — no katra Latvijas miljonāra valdība varēja aizņemties pa miljonam ar maziem procentiem, un valsts nebūtu nekādā krīzē. Šī krīze mums būs iemācījusi, ka nevar akli uzticēties visiem skaistajiem valdības solījumiem par “treknajiem” gadiem. Tāpat tā būs iemācījusi neticēt banku vilinošajiem piedāvājumiem un domāt pašiem. Arī mākslīgi radītie novadi neko pozitīvu nav devuši. Vēl gan ir neilgs laiks pagājis, lai vērtētu novada darbību, bet ir skaidrs, ka cilvēki ar mazām algām vai bez ienākumiem atkal būs lielākie zaudētāji. Sabiedriskajā transportā biļešu cenas ir paaugstinātas, ja pēc nepieciešamā dokumenta, ko līdz šim varēja nokārtot pagastā, būs jābrauc uz Jaunjelgavu, daļa cilvēku nemaz nevarēs to atļauties. Ir skaidrs, ka šī neloģiskā reforma bija vajadzīga tikai vienai partijai. Visi atceramies Tautas partijas jaunatnes organizācijas piketu pie valdības nama ar saucieniem “Par reformu!” un pēc tam pilno miskasti ar Latvijas karogiem. Atkal diemžēl kāda maza cilvēku grupiņa guva sev labumu uz mūsu rēķina. Vēl viena ziņa, kas aizvadītajā nedēļā piesaistīja uzmanību un sacēla arī diezgan lielu ažiotāžu, ir tā saucamās “Baby box” izveidošana. Mātes savus negribētos bērnus varēs anonīmi atstāt noteiktā vietā. Manuprāt, šī ziņa jāuztver pozitīvi. Ne mazums ir dzirdēts, ka zīdaiņus atrod atkritumos vai pie namu durvīm. Tagad šie nelaimīgie bērniņi vismaz būs apkopti un audzināti.Lai arī visas darbdienas pagāja kā vienā garā skrējienā, tomēr nedēļas nogalē izdevās rast nedaudz laika arī sev. Aizbraucu gan paciemoties uz Rīgu, gan uz Ogri un no ikdienas steigas varēju nedaudz atpūsties.Ceru, ka Latvijai izdosies izdzīvot un mums visiem būs vairāk laika, ko veltīt sev, lai atpūstos un nedomātu par izdzīvošanu vai prombraukšanu.
