Viesojoties Aizkrauklē, ekonomikas ministrs Artis Kampars tikās ar novada domes darbiniekiem un uzņēmējiem. Pēc tikšanās ministrs sniedza interviju “Staburagam”.
Mazāk birokrātijas
— Valdība uzsver, ka atbalsta uzņēmējus. Kā izpaužas šis atbalsts?
— Pirmkārt, mūsu uzdevums ir radīt iespēju attīstīt uzņēmējdarbību. Manuprāt, ļoti veiksmīgi jau darbojas patentu sistēma. Katra fiziska persona, kura sapņojusi par savu mazo biznesu, teiksim, cept tortes, ķiploku grauzdiņus vai darīt ko citu, var to attīstīt. Vairs nebūs garu procedūru, sīku pārskatu, nevajadzēs algot grāmatvedi utt. Būs tikai jāaiziet uz Valsts ieņēmumu dienestu un jāsamaksā neliela summa — ap 30 latu mēnesī. Otrs virziens ir atbalsts mikrouzņēmumiem, tas ir, uzņēmumiem, kuru apgrozījums nepārsniedz 70 000 latu gadā. Tiem būs jāmaksā tikai viens nodoklis un nekas vairāk, nekādu PVN pārskatu, tikai reizi trijos mēnešos jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestā pārskats par saimniecisko darbību, kas ietilps vienā A4 formāta lapā, un viss. Nodoklis varētu būt ap 20% no kopējā apgrozījuma, kurā iekļauta gan sociālā iemaksa, gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Šobrīd vēl jāizstrādā tehniskas nianses, bet likumam jāstājas spēkā no 1. aprīļa.
— Ministrija ir vienkāršojusi birokrātisko slogu, bet kur lai cilvēks ņem naudu, lai sāktu savu biznesu?
— Ir programmas, kuras valdība atbalsta. Galvenā ir Latvijas Hipotēku un zemes bankas programma “Altum”, kas paredzēta mazajiem un mikrouzņēmumiem. Iespējamā summa, ko uzņēmējs var saņemt, ir 4000 latu. Paredzēta arī uzņēmēju apmācība.
Ir ideja, ir iespēja
— Vai šajā programmā ir iespējams iesaistīties?
— Piešķirtais kopējais finansējums ir 24 miljoni latu, šobrīd izsniegts jau ap 16 miljonu latu, vēl atlikuši 8 miljoni. Protams, banka vērtē biznesa plānu. Nav tā, ka naudu bankā izsniedz kā sociālo pabalstu. Tie laiki, kad bankas mūs aiz rokas vilka iekšā, ir pagājuši. Mēs visi atceramies “Big Bank” reklāmu, kurā, nospiežot podziņu, var saņemt naudu, cik vēlies. Tas laikam ir samulsinājis cilvēkus un izveidojis priekšstatu, ka bankā naudu var dabūt bez problēmām. Tie laiki ir garām. Bet, ja ir laba ideja, tāda iespēja ir.
Kredītņēmējus
aizsargās
— Kad beidzot būs kredītņēmēju aizsardzības programma vai atbilstošs likums?
— Diskusija ar bankām turpinās. Tagad rit sarunas par to, kā valsts ar bankām sadala atbildību. Valsts ir gatava uzņemties savu daļu atbildības, bet mēs arī vēlamies, lai bankas uzņemas tikpat lielu daļu. Otras diskusijas objekts ir — kam šis likums paredzēts? Būsim godīgi, ja mēs atveram šīs durvis vaļā ļoti plaši, nekas neizdosies. Šobrīd fiziskajām personām kredītapjoms ir 14 miljardu latu. Ja salīdzina ar valsts budžeta gada ieņēmumu apjomu, kas ir 3,7 miljardi latu, tas ir niecīgs. Nav ilūziju, ka mēs varam visiem kredītņēmējiem piešķirt valsts garantijas. Pašlaik ir iecere atbalstīt tos cilvēkus, kuri zaudējuši darbu, kuri iegādājušies vienīgo mājokli ģimenei, nejaucot viņus ar spekulantiem, kuriem šo mitekļu ir ļoti daudz. Summa varētu būt līdz 100 000 latu, un valsts kredītprocentus segtu divus trīs gadus, paredzot, ka pēc kāda laika cilvēki atgūs darbu un atkal varēs sekmīgi maksāt kredītu. Šie pamatprincipi ir pieņemami, tikai budžetā ir jāatrod līdzekļi, lai segtu šos izdevumus. Valsts budžets diemžēl ir ļoti saspringts. Sarunas jau ir beigu stadijā, ceru, ka šis likums tiks pieņemts līdz pavasarim.
Pieļaujams izmisuma solis
— Diezgan pretēji viedokļi sabiedrībā ir par atbalstu bezdarbniekiem. Vieni saka — tas ir vajadzīgs, citi — labāk miljonus ieguldīt uzņēmējdarbības veicināšanai. Kāds ir jūsu uzskats?
— Šī pašlaik ir Latvijas vissmagākā problēma — lielais bezdarbs, kas vienmēr rodas pēc dziļiem ekonomiskajiem kritumiem. Mums jārod risinājums ļoti grūtā situācijā. Domāju, ka šādā veidā dot darbu cilvēkiem, kuriem nav nekādu iespēju uzturēt ģimeni, ir pieļaujams kā izmisuma solis. Daudzi, kas zaudēja darbu pagājušā gada vasarā, rudenī, tūlīt vairs nesaņems bezdarbnieka pabalstu. Tad atliek šī iespēja. Cits jautājums — vai nebūtu jāsubsidē darba vietas? Arī tas notiek. Subsidēt neefektīvas darba vietas ir nepareizi. Mūsu ekonomikā viena no lielākajām problēmām, līdz ar to varbūt arī esam dziļākā krīzē nekā citas valstis, ir tā, ka mēs esam strādājuši ar zemu darba ražīgumu. Ir jāsubsidē darba vietas, kur ir potenciāls, ka ražošana atsāksies. Tā tas bija zivsaimniecībā pērn, kad Krievijā devalvēja rubli, līdz ar to radās pārtraukums noieta tirgū, bet tagad viss ir kārtībā. Tur arī izmantoja subsidētās darba vietas, un tas atmaksājās.
— Vai nebūtu prātīgāk šo naudu ieguldīt jau esošo uzņēmumu atbalstam?
— Mēs ieguldījām 80 miljonu latu no Eiropas struktūrfondiem programmā “Augstas pievienotās vērtības programma”, kurā piedalījās 34 uzņēmumi. Kad šai naudai būs atdeve? Tas ir salīdzinoši ilgs process, un rezultāts var būt tikai nākamgad. Sociālo fondu programmas arī ir nepieciešamas, jo daudzi cilvēki nevar gaidīt gadu, daudz ir tādu, kuri jau šodien nevar ģimeni pabarot.
Grūti pabarot ģimeni
— Vai par simts latiem var pabarot ģimeni?
— Laikam jau grūti. Esmu arī ar šiem cilvēkiem runājis. Viņi meklē risinājumus — kāds audzēs kartupeļus, kāds aizbrauks pie radiem uz laukiem. Ir sācies process, kad cilvēki reālistiskāk izturas pret šīm lietām. Ja spējam sev izaudzēt daļu pārtikas produktu, tad par šiem 100 latiem var kaut ko nepieciešamu nopirkt. Tā, protams, ir minimāla izdzīvošana.
— Vai nav parodoksāli, ka valstī iztikas minimums ir ap 170 latu, bet valsts par darbu maksā 100 latu?
— Tas ir atkarīgs no finanšu resursiem, mums brīvas naudas nav, piešķiram, cik varam atļauties. Valsts bezdarbnieku programmai ir piešķīrusi vēl 30 miljonu latu, jo ir prognoze, ka pavasarī pabalstiem naudas pietrūks. Šajā grūtajā situācijā arī tas ir risinājums.
— Bet arī šie 30 miljoni beigsies. Ko tad?
— Piekrītu, jo brīnumi nenotiek. Bezdarbs sākās, kad iekšzemes kopprodukta kritums bija 18%, bet nekad un neviena valdība to nevar nolīdzsvarot. Tas ir neiespējami. Protams, ekonomikas stimulēšana ir prioritāte, bet arī par “sociālo spilvenu” nedrīkst aizmirst.
Redzēs, kas būs
— Liela daļa iedzīvotāju pamet Latviju. Ko valdība par to domā?
— Protams, arī mūs tas satrauc. Bet arī tā saucamajos “treknajos” gados daudzi pameta Latviju. Atšķirība ir tāda, ka toreiz prom devās vairāk “melnstrādnieku”, tagad aizbrauc labi izglītoti cilvēki, un tas tiešām sāpina. Iestājoties Eiropas Savienībā, daudz diskutējām par to, ka tagad uz Latviju brauks turki un nez kas vēl. Realitāte izrādījās pretēja. Arī īri 20. gadsimta sākumā masveidā devās uz ASV, lielākā daļa no viņiem atgriezās. Līdzīga situācija ir bijusi arī citās Eiropas valstīs. Es ļoti ceru, ka latvieši būs patrioti un, kad ekonomika uzlabosies, atgriezīsies. Arī citās Eiropas Savienības valstīs ekonomiskā situācija nav daudz labāka kā Latvijā, un Eiropas Komisija no tām pieprasa nopietnus pasākumus budžeta deficīta samazināšanai, ko mēs jau izdarījām pagājušajā gadā. Un nav zināms, kā tur būs pēc diviem trim gadiem. Varbūt sāksies pretējais vilnis? Varbūt Anglijā, kurā ir milzīgs aizņēmumu līmenis, latvietis sapratīs, ka mājās ir labāk? Es gan ceru, ka nebūs jāgaida tik ilgi.
— Pēdējā laikā aizvien vairāk uzzinām par ierēdņu lielajām algām un patvaļu. Vai ierēdņi ir tik neaizskarami, ka neviens no viņiem sodu nav saņēmis?
— Negribētu tam piekrist. Ierēdniecībā mēdz būt gan kļūdas, gan arī, nenoliegsim, apzinātas ļaunprātības. Tas ir stāsts par darvas pilienu medus mucā. Negribu teikt, ka darbs valsts aparātā ir medus muca, bet ierēdņi ir tādi paši latvieši kā mēs. Un, ja ir sagadījies tā, ka savu darba mūžu kāds saistījis ar valsts iestādi, arī viņam gribas saņemt vairāk, un, ja viņam kāds to ļauj, tad birokrātija dabīgā veidā attīstās. Šobrīd ierēdniecībai nebūt nav tie spožākie laiki, kā tas bija, teiksim, pirms diviem trim gadiem. Algas ir samazinātas par 34%, Ekonomikas ministrijā no 245 darbiniekiem ir palikuši 175. Noņemtas papildu algas, vadības līgumi, veselības apdrošināšana, viss, kas ierēdni varbūt iecēla augstākā pozīcijā. Kā jūs domājat, kā šādi ierēdņi strādā tagad? Daudzi no viņiem “sacēluši spuras gaisā”, daudzi pārmet. Tā daļa, kas cenšas, vienīgais, ko dzird, ir, ka viņi tos “mēslus savārījuši”, ka viņus pat uz ielas nevajadzētu sveicināt. Gan ierēdniecībā, gan politikā, arī žurnālistikā, ir melnās avis, bet mēs nedrīkstam visus pielīdzināt viņām.
— Kāpēc “melnās avis” nesaņem pelnīto sodu?
— Tā ir liela problēma, bet risinājumu es jums nepateikšu. Latvija ir tiesiska valsts, kur jāievēro noteikta procedūra. Tiesas bieži beidzas tā, kā tās beidzas. Bet atcerēsimies, ka pirms pāris gadiem divas tiesneses tika nofilmētas, regulāri ņemot kukuļus. Varbūt tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Arī mani vienmēr ir interesējuši šie jautājumi, kāpēc tā notiek. Bet es kā ministrs to nevaru ietekmēt. Ir slimošanas, pārsūdzības utt. Tas arī mazina cilvēku ticību šiem tiesu procesiem. Manuprāt, tiesu sistēmā vajadzētu veikt reformu. Speciālistiem jāizvērtē, kur ir problēmas, jāpārņem to Eiropas valstu, kur šīs problēmas ir atrisinātas, pieredze.
— Bet likumus taču radāt jūs?
— Likumi jau it kā atļauj tiesāt, bet ir šīs advokātu, apsūdzēto “slimošanas”, ko mēs nevaram aizliegt. Arī advokāti prot likumus tulkot, kā vajag. Un es sliecos domāt, ka problēma ir šajā korporatīvajā vidē, kur viens otru pazīst. Man gan tam nav pierādījumu.
