Ir tāda dziesmiņa: “Ko krāj un taupa taupītājs, to paņem laupītājs…” Taču ne vienmēr tas atbilst patiesībai. Vismaz Intas gadījumā taupīgums attaisnojās.
Intas ģimene dzīvo privātmājā. Pirms pieciem gadiem mūžībā aizgāja viņas vismīļākais cilvēks — mamma, kura mita Latgales pusē. Mūža garumā viņai bija sakrājies daudz mantu, kuras sadedzināt meitai necēlās roka, tāpēc Inta tās bez šķirošanas pārveda uz savām mājām, mierinot sevi, ka gan jau kādreiz tās izšķiros. Pamazām viņa to arī darīja, īpaši tajās reizēs, kad tuvojās atkritumu konteinera izvešanas diena. Tā viņa pamazām atbrīvoja bēniņus, kur bija sakrājušās gan pašas, gan mammas lietas.
Todien, kad izveda konteineru, viņai ļoti iesāpējās zobs. Mēneša izdevumos Inta ārstniecībai nebija paredzējusi līdzekļus, tāpēc bija bažīga, kā “savilks galus”. Tā kā konteiners nebija pilns, Inta uzkāpa uz bēniņiem un starp mantām atrada sen nolikto paprāvo maišelīti ar kožu saēstajiem dzijas kamoliņiem. Mamma bija liela rokdarbniece. Paņēmusi to, lai nestu uz konteineru, tomēr pēdējā brīdī izdomāja vēlreiz pārskatīt, ja nu kāds diedziņš vēl izmantojams. Viens tumšas mohēras dzijas kamoliņš īpaši piesaistīja viņas uzmanību. Paņemot rokās mīksto, pūkaino, gareno kamolīti, viņa sajuta, ka vidū tas dīvaini čaukst. Tad arī ievēroja mazu “ejiņu” un no pārsteiguma vai apstulba. No kamola vidus izkrita vairāki salocīti pieclatnieki. Nākamajā dienā radiniece Rīgā tos apmainīja pret eiro.
To, ka veci ļaudis naudu glabā “zemes bankā” — stikla burkās, Inta bija dzirdējusi, tagad viņa zina, ka ir arī “kamolu bankas”.
“Tas jau man sveiciens no mammas, viņai netīk, ka es skumstu,” saka Inta. ◆
