Baltām sniega vērpetēm ziema atnesusi nākamo gadu. Ar jaunām domām, darbiem, piedzīvojumiem. Arī ar jaunām cerībām.
Baltām sniega vērpetēm ziema atnesusi nākamo gadu. Ar jaunām domām, darbiem, piedzīvojumiem. Arī ar jaunām cerībām. Kāds bijis šis, nu jau aizejošais, gads, kura skaitlis no abiem galiem lasāms vienādi? Vai tikpat balts kā egļu skujās sasnigušais Ziemassvētku sniegs? Diemžēl ne vienmēr. Lai kā vēlētos tikai baltu un gaišu sniegu, to bieži pārklāj rudens dubļi, padarot mirdzošo baltumu pelēku. Tāpat arī dzīvē.
Atmiņas dzīlēs uz mūžu ieguls traģiskais notikums, kad Daugavas viļņi neprasot paņēma tuvu cilvēku, Aizkraukles rajonā un aiz tā robežām labi pazīstamu un mīlētu mūziķi. Vienā mirklī baltais sniegs pārvērtās melnajā, sēru krāsā. Daugava, es tevi nekad vairs nespēšu mīlēt! Tavus zilos viļņus, kuri var būt tik mierīgi un tajā pašā laikā nežēlīgi.
Nespēšu cienīt tos Jaunjelgavas vidusskolas audzēkņus, kuriem traucēja astoņus gadus vecais mājas kaķis. Tomiņš nevienam ļaunu nedarīja, vien pastaigājās pie savas mājas, kad viņu ķēra pusaudžu mestās petardes. Uzjautrinošos skolēnu smieklus dzirdot, kaķītis mocījās ilgi, palīdzību tā arī nesagaidījis. Vai šo bērnu sirdī ir kaut kripatiņa sniega baltuma? Jācer, ka tomēr ir, jo dzīvot ar naidu nav iespējams. Naids nogalina visu, pat cēlākās jūtas un domas.
Pagātnē paliks, bet no atmiņas neizzudīs spraigais darbs, cīnoties ar dažādu ierēdņu neizdarību šķietami vienkāršā jautājumā par likteņa varā pamestu bulli. Mājlops, kuru traumēja automašīna, vienā mirklī visā Latvijā padarīja “slavenus” Aizkraukles un Ogres rajona bezspēcīgos ierēdņus. Nav jau tā, ka 2002. gads bijis tikai melns un drūms. Baltas sniega pārslas ikreiz dāvināja lasītāji, kuri mūs sagaidīja ar prieku. Kļūst gaišāk, kad sirma lauku māmuļa labus vārdus teic par redakcijas atrisinātu problēmu, par negaidītu apciemojumu un vienkārši par labsirdīgu smaidu.
Vēl lielāks prieks, ja kāda dzīves dubļus paši esam nobēruši baltām sniega pārslām. Tā tas notika ar divām secietēm, kuras pēc publikācijas “Staburagā” saņēmušās un tālāko dzīvi cenšas veidot gaišu un priecīgu. Tādu mirkļu dēļ vien ir vērts strādāt.
Nākamo gadu gaidīsim ar cerībām, ka dubļu mūsu dzīvē būs arvien mazāk, bet baltā sniega tik daudz, lai to varētu dāvināt arī citiem.
