Sagaidot Latvijas simtgadi, daudziem cilvēkiem ir svarīgi atstāt savu vēstījumu mūsu valstij. Pļaviņieši Miks Vilkaplāters un Klāvs Jirgens saistībā ar šo notikumu nolēma kājām veikt ceļu cauri visām trijām Baltijas valstīm. Tas bija kā simbolisks “Baltijas ceļš”, jo arī tam nākamajā gadā apaļa gadskārta — 30 gadu, kopš cilvēki Igaunijā, Latvijā un Lietuvā vienojās kopīgā akcijā.
Svarīgi sagatavoties
Iešana ir šo puišu aizraušanās, un viņi jau mērojuši kopīgu ceļu no Rīgas līdz Pļaviņām un izstaigājuši citus maršrutus, bet tie bija ne ilgāki kā divu dienu gājieni. Šoreiz nolemts paveikt ko lielāku — 12 dienās noiet 580 kilometrus no Tallinas līdz Rīgai un Viļņai. Vēsturiskajam Baltijas ceļam bija citādāks maršruts, bet simboliski šis attālums veikts, ņemot vērā iespējas.
Pļaviņieši atzīst, ka viņiem bija svarīgi iekļauties šajā laika limitā, jo rast divas brīvas nedēļas nav nemaz tik viegli. Tāpēc arī pašiem bija uzstādījums noiet dienā konkrētu skaitu kilometru. Gājiens sākās 3. jūlijā, un vidēji stundā viņi veica piecus kilometrus, bet dažkārt pat vairāk. 12 stundas viņi pavadīja ceļā un 12 bija ierēķinātas atpūtai, lai varētu atgūt spēkus nākamajai dienai.
Kā jau minēju, abiem puišiem ir pieredze šādos pārgājienos, un viņi zināja, ka var kopā veikt šādu ceļu. Jau iepriekš vienojušies, ka nebūs nekādas čīkstēšanas, jo tas traucē un jauc ritmu. Pārbaudījums gan prasīja lielāku sagatavošanos, arī fizisko. Katrs trenējās individuāli. Jārēķinās bija ar smagajām ceļa somām, kur bija viss nepieciešamais — drēbes, ēdiens, ūdens, telts un citas lietas. Ar laiku apzinājušies, ka viss līdzpaņemtais tomēr nav vajadzīgs, un pamazām daža lieta kaut kur ceļā “aizmirsās”.
Uz priekšu nezināmajā
— Kad sākām ceļu, grūti bija līdz galam apjaust, kas mūs sagaidīs, jo plānot ir viens, bet realitātē var būt kaut kas pavisam cits. Visu pārrunājām un sagatavojām, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem. Vispirms gan mūs pievīla pleieri, un kādu laiku vajadzēja iztikt bez mūzikas. Ne visur bija iespēja “uzpildīties”, kā mēs dēvējām vietas, kur var iegādāties ūdeni un pārtiku. Bija jārēķinās, ka ne viss būs, kā plānots, tomēr kopumā veicās labi, — teica Miks.
Klāvs piebilda, ka viens no pirmajiem pārbaudījumiem bija, kad saplīsa soma. Tai bija jāiztur ap 16 kilogramu svara. Saprotams, ka bez tās nevar mērot ceļu, tomēr puiši bija apņēmības pilni nepieciešamās lietas nest līdzi kaut iepirkuma maisiņos, bet iesākto turpināt. Tomēr tas nebija nepieciešams, jo somu kaut kā izdevās salabot, bet arvien vairāk aizdomājušies, kas tajās ir lieks. Pirms ceļojuma sagatavotas ēdiena rezerves, lai varētu uzņemt organismam nepieciešamās vielas, un pietiktu visam laikam. Tomēr vēlāk sapratuši, ka ne visu vajadzēja ņemt līdzi, jo ceļā bija iespējas iegādāties nepieciešamo, arī ūdeni. To dienā katram vajadzēja vismaz četrus litrus no viena punkta līdz nākamajam. Kaut reizi dienā centušies paēst siltu ēdienu.
Kultūršoks pašu mājās
Pirms sākt ceļojumu, viņi nereklamēja savu ieceri un ar to nedalījās sociālajos tīklos. Tomēr interese par viņu gaitām ceļā bija. Cilvēki labprāt viņus iztaujāja un nereti piedāvāja aizvest, no kā puiši laipni atteicās. Igaunijā kādā ceļa posmā nejauši sastapts arī garāmbraucošs pļaviņietis.
Ceļa sākums, kā vienmēr, bija krietni sparīgs. Tomēr pēc pārdesmit kilometriem jau sākuši neviļus sev uzdot jautājumus, kāpēc viņi to dara? Nereti rītos bija grūti ieiet ritmā, un šo stāvokli puiši jokojot dēvēja par “grabēšanu”. Tomēr tam visam veiksmīgi tikuši pāri. Šāds gājiens gan bija diezgan liels pārbaudījums arī psiholoģiski, lai izturētu diezgan vienmuļo iešanu ierobežotā sabiedrībā. Vai viens otram šajās divās nedēļās nav apnikuši? Tomēr nē, bet vajadzējis kaut kā aizpildīt domas, tāpēc lieti noderēja dažādas izklaides. Piemēram, automašīnu numuru iegaumēšana un filmu skatīšanās iztēlē, ko pēc tam var izstāstīt otram. Bieži vien gājuši arī klusēdami vai vizualizējuši nākamo mērķi. Pirms Lietuvas robežas gan šķitis — kur tā palikusi, vai tiešām ceļam nebūs gala?!
Maršrutu veikuši pēc izdrukātajām kartēm, un ar to pietika, jo elektroniskajām ierīcēm nebija uzlādes iespējas. Interesanti, ka vienīgā maldīšanās iznākusi tieši dzimtajā Latvijā — Rīgā. Tā kā Miks tur pēdējos gadus vairāk dzīvo, bijis pārliecināts, ka pazīst pilsētu, tomēr aizgājuši nepareizā virzienā, zaudējot 40 minūtes laika.
— Latvijas robežas šķērsošana bija īpašs brīdis, kad atkal sastopi ko pazīstamu. Tomēr, ja Igaunijā viss likās ļoti mierīgi, tad Latvijā cilvēki šķita skaļāki un aktīvāki. Zināms kultūršoks, — atzina Miks un Klāvs.
Jāsargā kājas
Viens no interesantiem atgadījumiem bijis Codē. Nonākot tur, vairs nebija iespējas nopirkt ūdeni, tāpēc to lūguši kādā mājā. Tās saimnieki vēlīgi ļāvuši arī turpat pārnakšņot, uzceļot telti mauriņā. Gandrīz viss ciems atnācis pie puišiem parunāties un iztaujāt par gājienu, kas visus ļoti ieinteresējis. Viņi jutušies kā vietējās slavenības vai pirmie tūristi šajā pagastā. Tonakt arī izgulējušies no sirds.
Par nakšņošanu šajā gājienā ir īpašs stāsts, jo nevienu vakaru nevarēja paredzēt, kur vakarā noliks galvu dusai. Meklējuši mierīgākas teritorijas vispirms tam paredzētajās vietās un arī pļavās vai meža ielokos. Šis process aizņēma laiku, jo vajadzēja izvēlēties rūpīgi. Nereti, no rīta pamostoties, bijusi sajūta, ka guli vienā no Pļaviņu parkiem. Visas 12 dienas teltis kļuva par viņu mājām, un tā viņi arī teikuši — cik ļoti vakarā gribas mājās!
Lieki piebilst, ka visa ceļa garumā nebija arī citu ērtību, un vajadzēja rēķināties, ka ne katru dienu būs iespēja nomazgāties. Tomēr, kad tāda radās jūrā, upē vai ezerā, izbaudījuši no sirds.
Lai arī abi puiši ir fiziski spēcīgi un bija gatavojušies ceļam, ķermenim, īpaši kājām, gan bija, ko trūkties. Ceļā vajadzēja ārstēt tulznas, noberzumus un nogurumu. Ļoti palīdzēja vazelīns kājām un ērti apavi. Katrā ziņā pēdas ir tās, kas šādos gājienos jāsargā, tāpēc tām jānodrošina maksimāls sausums un tīrība.
Miks un Klāvs atzīst, ka, nonākot galamērķī Viļņas centrā, kājas īsti lietojamas nebija, tomēr, kā par brīnumu, pastaigāt varēja, un vēl nedaudz apskatījuši apkārtni. Kājas gan viņi ārstējot vēl tagad… Tomēr, neraugoties uz to visu, gājiena noslēgums bija emocionāls, un mājup jau varēja doties ar gandarījuma izjūtu. Gan uz sākumpunktu, gan no galamērķa viņi brauca ar transportu. Lai arī šķiet, ka šāds ceļošanas veids ir samērā lēts, jo nav jāmaksā par viesnīcu un transportu, parēķināts, ka vienam tas izmaksāja ap 400 eiro.
Atskatoties uz paveikto, Miks un Klāvs atzīst, ka viņu mērķis nebija pierādīt kaut ko citiem, bet sev. Ja vari, tad dari! Kad neizdodas vienreiz, mēģini nākamreiz. Varbūt tas iedvesmos citus ne tikai pievienoties viņiem, bet sākt ko savu? ◆
